Sakaru Pasaule - Žurnāls par
modernām komunikācijām

  
  


Atpakaļ Jaunais numurs Arhīvs Par mums Meklēšana

Interneta neatkarība rada jaunu žurnālistikas formu

   

GUNTARS GRĪNUMS, LETA, speciāli SP

 

 

Kopš brīža, kad pasaules sabiedrībā iebrāzās internets, graujot robežas, līdz nepazīšanai izmainot veselas nozares un vienā rāvienā ievērojami paplašinot vidusmēra cilvēka redzesloku, ir pagājis jau pietiekami ilgs laiks, lai gaidītu jaunus brīnumus. Tomēr internets, turpinot ieēsties vai visās dzīves sfērās, turpina arī savu novatora darbu. Interneta iespēju jau tā ļoti pārvērstā plašsaziņas līdzekļu pasaule pamazām tikusi pie pavisam jaunas žurnālistikas formas – neatkarīgiem reportieriem jeb tiešsaistes hronistiem. Pasaulē viņus pazīst kā blogerus.

 

Tā sauktie blogeri (no angļu web un logs) jeb interneta dienasgrāmatu autori pasaules informācijas telpā iebrāzušies pēdējos pāris gados. Šie hronisti raksta to, ko redz, turklāt nekavējoties saņem lasītāju komentārus un jautājumus. Milzu impulsu blogeru attīstībai deva Irākas karš, kuru jau tāpat dēvē par varenāko plašsaziņas līdzekļu izspēlētu grandiozāko realitātes šovu pasaules vēsturē. Tomēr blogeri piedāvāja to, kas izpalika šajā realitātes šovā. Tie parasti tiek prasmīgi rediģēti, lai izveidotu sev tīkamo kopainu, kas šajā gadījumā saskanēja arī ar amerikāņu politiskajām vēlmēm. Turpretī blogeri neierobežotajai interneta auditorijai piedāvāja savu skatījumu uz notikumiem, kurš nekādai cenzūrai pakļauts netika.

 

Kara reportieri

Irākas kara laikā tūkstošiem cilvēku, kurus interesēja patiesība par notikumiem vai neatkarīgs un dziļš skatījums uz tiem, atklāja tādus informācijas resursus kā Warblogging.com un Warblogs.cc, kā arī daudz citu līdzīga rakstura interneta lapu, kas piedāvā cenzūras neskartu informāciju par notikumiem Irākā no to norises vietas un diskusiju iespēju šo lapu forumu sadaļās.

Iespējams, blogeru lapu popularitātes pamatā ir to nesavtīgā daba – vairums autoru vai lapu uzturētāju piedāvā lasītājiem citu blogeru labākos rakstus, savās lapās ievietojot saites uz tiem, tādējādi paverot lietotājiem ceļu arī uz citām blogeru lapām. Šāda rīcība izskaidro fenomenu, kad kāda līdz šim pavisam nepazīta interneta lapa vienā mirklī tiek lasīta visā pasaulē, kļūstot par spēku, kas ietekmē sabiedrisko viedokli.

Blogeru lapās materiālus no notikumu vietas publicē gan žurnālistikas amatieri, gan pieredzējuši šī aroda pratēji. Tomēr vairākums šo lapu lietotāju ir ierindas cilvēki, kas pauž savu viedokli, atrodoties mājokļu vai darbavietu drošībā.

Warblogging.com lietotāju skaits kara pirmajā dienā, 20. martā, dienā sasniedza gandrīz 120 tūkstošus, kaut gan pagājušajā vasarā to lietoja tikai pāris desmiti interesentu, raksta aģentūra Reuters. Karadarbībai turpinoties, ikdienas apmeklētāju skaits nostabilizējās ap 60 tūkstošiem. Protams, ar šādu pieaugumu blogeru lapas galā tikt nespēja, jo tās nav tehniski tik spēcīgas, lai piedāvātu vienmērīgu pieslēgumu auditorijai, kuras apmērs līdzinās diezgan liela mēroga medijam.

Tomēr atšķirībā no lielajiem medijiem, blogeru lapu lasītāji ir noskaņoti daudz draudzīgāk, jo saprot, ka šīs lapas ir paredzētas tieši viņiem, nevis naudas pelnīšanai. Piemēram, kad amerikāņu studente Lora Poinīra pēc arābiem paredzētās lapas http://www.muhajabah.com/islamicblog/veiled4allah.php apmeklējumu skaita trīsdesmitkāršošanās izplatīja aicinājumu palīdzēt, paši lasītāji samērā strauji sameta viņai pa dolāram, lai Lora spētu segt pieaugušos izdevumus lapas uzturēšanai. – Nav jau daudz, bet kādam laikam pietiks, – secinājusi Poinīra, kad dienas laikā saņēmusi vairāk nekā 100 dolāru.

Tomēr šī žurnālistikas forma nav arī nekāda medusmaize. Blogeri būtībā saskaras ar tām pašām problēmām, ar ko netiek galā lielie mediji – garas darba dienas, izmaksas, saniknoti lasītāji un hakeru uzbrukumi, kā arī daži pavisam specifiski šķēršļi, kas allaž rodas kara zonā strādājošajiem.

Piemēram, CNN operatoram Kevinam Saitsam, kurš strādāja Irākā, darba devējs pavēlēja pārtraukt atjaunot informāciju personīgajā lapā www.kevinsites.net, lai izvairītos no iespējamām pretrunām starp viņa paša ziņoto un CNN rādīto. Stjuarta Hjūza lapa http://stuarthughes.blogspot.com apklusa uz četrām dienām, kamēr tās saimnieks ārstējās no Irākas ziemeļos gūtiem ievainojumiem kājnieku mīnas sprādzienā.

 

Lasītājs blakus

Galvenais, kas dod lielas priekšrocības blogeriem, salīdzinot ar ierastajiem medijiem, acīmredzot ir apstāklis, ka lielie preses izdevumi vai telekanāli naudas devēju vai redakcijas nostājas dēļ bieži vien nemaz nespēj notikumus pasniegt tik tieši un bezkaislīgi, kā brīvai presei pieklātos. Turpretī blogeri var atļauties aprakstīt notikumus tā, kā tos redz. Vienlaikus viņiem ir jāapzinās, ka blogera auditorija ir autoram daudz tuvāk nekā lielajiem medijiem.

Piemēram, Džordžs Peins savā warblogging.com Irākas kara pirmajās dienās publicēja materiālu, kas izprovocēja daudzu patriotiski noskaņotu amerikāņu lasītāju protestus. Viņš uzrakstīja, ka ne jau visi irākieši amerikāņu un britu karavīrus uztver kā atbrīvotājus, lai gan tieši šādu ainu centās attēlot amerikāņu telekanāli. Pēc tam daži lasītāji pat centās izsist no ierindas Peina datorsistēmu, to applūdinot ar daudziem pieprasījumiem.

Amerikāņu žurnālists Kristofers Olbritons saskārās ar pavisam citādām lasītāju reakcijas izpausmēm. Kamēr viņš ceļoja uz Turcijas un Irākas robežzonu, lai rakstītu reportāžas no šī reģiona, kāds lasītājs pacentās aizpildīt informācijas trūkumu pats, iesūtot laikraksta New Yorker rakstu Olbritona lapā. - Ja kāds iesūta citu žurnālistu darbus, lūdzu, pārtrauciet, - bija spiests paziņot Olbritona draugs, kurš viņa prombūtnes laikā rūpējās par lapas saturu. - Lapa Back to Iraq ir forums Krisa Olbritona darbiem. - New Yorker raksts tika izvākts, taču šī situācija ilustrē, cik daudz dažādu tehnisku un sociālu izaicinājumu skar žurnālistus, kas paši ziņo par notikumiem karstajos punktos. Cilvēki vēlas palīdzēt vai pilnīgi pretēji – traucēt – blogeru lapām.

Starp citu, Olbritons tiek uzskatīts par pirmo žurnālistu, kura darba devēji ir tikai interneta lietotāji, kas nodrošināja finansējumu viņa klātbūtnei karadarbības zonā Irākā. Bijušais aģentūras Associated Press un laikraksta New York Daily News reportieris šādas žurnālistikas formas nākotni vērtē visai filozofiski. - Šis ir ideju tirgus, un tajā veiksies tiem, kuri savu uzticamību pierādīs lasītājiem, - uzskata Olbritons. Līdz šim viņš par lasītāju uzticības materializēšanos naudā sūdzēties nevar. Olbritons atklājis, ka viņam izdevies no lasītājiem savākt 11 000 dolāru, ar ko pilnīgi pieticis ceļojumam uz Irāku, no kuras lasītāji saņēmuši rakstus ik dienas.

 

Savējie

Šiem žurnālistiem arī nereti izveidojas kas līdzīgs fanu klubiem, un viņi paši dažās aprindās kļūst par slavenībām. Turklāt šo fanu vidū ir arī lielo plašsaziņas līdzekļu žurnālisti. Piemēram, IT tematikas izdevums ZDNet ar prieku vēstīja, ka pazīstamais blogers Salams Pekss, par kura likteni pēc Bagdādes bombardēšanas bija nobažījušies viņa rakstu cienītāji, ir dzīvs. ZDNet raksta autors pat neslēpj, ka šī materiāla vietā gatavojies informēt lasītājus par jaunāko Microsoft Windows operētājsistēmu, taču jauno informāciju par Peksu atzinis par nozīmīgāku, jo Salams blogeru vidū bija kļuvis par tādu kā interneta kulta figūru.

Viņa skaudra humora un detalizēta skatījuma cauraustie raksti par to, kā ierindas cilvēki pārdzīvo ārkārtējus apstākļus, pēc kādas Irākas galvaspilsētas bumbošanas sērijas pēkšņi aprāvās. Paksa lasītāji izteica visdažādākos minējumus par viņa likteni, taču dominēja bēdīgākā iespēja – žurnālista līķis guļ kādas mājas gruvešos. Liels bija viņu atvieglojums, kad izrādījās, ka bombardēšanas dēļ ticis pārtraukts Paksa lietotais interneta pieslēgums, viņš pats ir sveiks un vesels un tagad mierīgi turpina publicēt rakstus.

Pakss skaidri apliecina blogeru kustības nozīmību – viņa lasītāji žurnālista iespējamo nogalināšanu uztvēra personiski, jo bija pieraduši ticēt Paksa rakstītajam, ko nevarētu teikt par lielajiem amerikāņu medijiem, kas atreferē varas iestāžu viedokli vai ironiski slaveno Irākas informācijas ministru Saīdu as Sahafu…

 

Blogeri vairosies

Spriežot pēc pēdējo gadu attīstības, jāsecina, ka blogeru lapas turpinās augt gan skaitā, gan palielināsies to nozīme un popularitāte. Ja jau šādas lapas atver augstākā līmeņa biznesmeņi un šādu soli spēris pat ASV prezidenta amata kandidāts Gerijs Herts, tātad viņi ir sapratuši, cik liela nozīme ir personiskam kontaktam ar auditoriju. Ja jau žurnālists kara zonā tiek uztverts kā savējais vulkāna izvirduma centrā, tad arī politiķi, kurš brīvi diskutē ar sabiedrību, var uzskatīt par savējo? Jaunākā tehnoloģijas attīstība šajā jomā liecina, ka psiholoģiski iedarbīgā auditorijas personiskā uzrunāšana kļūs tikai stiprāka – jaunākās vēsmas blogeru jomā ir audiofailu publicēšana. Tādējādi šis klātbūtnes efekts kļūst vēl spēcīgāks, jo savējais vulkāna centrā ne tikai rakstīs, bet pat runās!

Skaidras atbildes uz jautājumu, kāda būs interneta ietekme uz globālo kultūru, joprojām nav. Tomēr skaidrs ir tas, ka blogeri palīdz decentralizēt internetu kā tādu. Starptautiskais datortīkls aizvien vairāk kļūst par revolucionāru rīku, ar kura palīdzību iespējams mainīt kultūras izplatīšanu līdz punktam, kad tā vairs nemaksā neko, raksta ZDNet. - Ik dienas mums tiek prasīts maksāt par pašreizējās centralizētās informācijas izplatīšanas sistēmas saglabāšanu, - savā weblog lapā raksta Deivs Vainers. – Bet, kas notiks, kad mēs vairs negribēsim maksāt vispār?

Šādam jautājumam ir savs pamats. Informācijas izplatīšana pasaulē rada gan ziņas, gan kultūru, bet tagad uz to nevienam vairs nav monopoltiesību. Internets turpina sniegt dažādas alternatīvas informācijas ieguvei un blogeru kustība ir viena no tām. Turpinoties interneta izplatībai šādu alternatīvu neapšaubāmi kļūs tikai vairāk, kas nebūt neiepriecina tos spēkus, kam parasti ir piederējušas Informācijas vārtu atslēgas.

Guntars GRĪNUMS, LETA,

 speciāli SP

 

 
Design and programming by Anton Alexandrov - 2001