Interneta neatkarība rada jaunu žurnālistikas formu
GUNTARS GRĪNUMS, LETA, speciāli SP
Kopš brīža, kad pasaules
sabiedrībā iebrāzās internets, graujot robežas,
līdz nepazīšanai izmainot veselas nozares un vienā
rāvienā ievērojami paplašinot vidusmēra cilvēka
redzesloku, ir pagājis jau pietiekami ilgs laiks, lai gaidītu jaunus
brīnumus. Tomēr internets, turpinot ieēsties vai visās
dzīves sfērās, turpina arī savu novatora darbu. Interneta
iespēju jau tā ļoti pārvērstā plašsaziņas
līdzekļu pasaule pamazām tikusi pie pavisam jaunas
žurnālistikas formas neatkarīgiem reportieriem jeb
tiešsaistes hronistiem. Pasaulē viņus pazīst kā
blogerus.
Tā sauktie blogeri (no angļu web un logs) jeb interneta dienasgrāmatu
autori pasaules informācijas telpā iebrāzušies
pēdējos pāris gados. Šie hronisti raksta to, ko redz,
turklāt nekavējoties saņem lasītāju komentārus un
jautājumus. Milzu impulsu blogeru attīstībai deva Irākas
karš, kuru jau tāpat dēvē par varenāko plašsaziņas
līdzekļu izspēlētu grandiozāko realitātes
šovu pasaules vēsturē. Tomēr blogeri piedāvāja
to, kas izpalika šajā realitātes šovā. Tie parasti
tiek prasmīgi rediģēti, lai izveidotu sev tīkamo kopainu,
kas šajā gadījumā saskanēja arī ar
amerikāņu politiskajām vēlmēm. Turpretī blogeri
neierobežotajai interneta auditorijai piedāvāja savu skatījumu
uz notikumiem, kurš nekādai cenzūrai pakļauts netika.
Kara
reportieri
Irākas kara laikā tūkstošiem
cilvēku, kurus interesēja patiesība par notikumiem vai
neatkarīgs un dziļš skatījums uz tiem, atklāja
tādus informācijas resursus kā Warblogging.com un Warblogs.cc,
kā arī daudz citu līdzīga rakstura interneta lapu, kas
piedāvā cenzūras neskartu informāciju par notikumiem
Irākā no to norises vietas un diskusiju iespēju šo lapu
forumu sadaļās.
Iespējams, blogeru lapu popularitātes
pamatā ir to nesavtīgā daba vairums autoru vai lapu
uzturētāju piedāvā lasītājiem citu blogeru
labākos rakstus, savās lapās ievietojot saites uz tiem,
tādējādi paverot lietotājiem ceļu arī uz citām
blogeru lapām. Šāda rīcība izskaidro fenomenu, kad
kāda līdz šim pavisam nepazīta interneta lapa vienā
mirklī tiek lasīta visā pasaulē, kļūstot par
spēku, kas ietekmē sabiedrisko viedokli.
Blogeru lapās materiālus no notikumu vietas
publicē gan žurnālistikas amatieri, gan pieredzējuši
šī aroda pratēji. Tomēr vairākums šo lapu
lietotāju ir ierindas cilvēki, kas pauž savu viedokli,
atrodoties mājokļu vai darbavietu drošībā.
Warblogging.com lietotāju skaits kara
pirmajā dienā, 20. martā, dienā sasniedza gandrīz 120
tūkstošus, kaut gan pagājušajā vasarā to lietoja
tikai pāris desmiti interesentu, raksta aģentūra Reuters. Karadarbībai turpinoties,
ikdienas apmeklētāju skaits nostabilizējās ap 60
tūkstošiem. Protams, ar šādu pieaugumu blogeru lapas
galā tikt nespēja, jo tās nav tehniski tik spēcīgas,
lai piedāvātu vienmērīgu pieslēgumu auditorijai, kuras
apmērs līdzinās diezgan liela mēroga medijam.
Tomēr atšķirībā no lielajiem
medijiem, blogeru lapu lasītāji ir noskaņoti daudz
draudzīgāk, jo saprot, ka šīs lapas ir paredzētas
tieši viņiem, nevis naudas pelnīšanai. Piemēram, kad
amerikāņu studente Lora Poinīra pēc arābiem paredzētās
lapas http://www.muhajabah.com/islamicblog/veiled4allah.php
apmeklējumu skaita trīsdesmitkāršošanās
izplatīja aicinājumu palīdzēt, paši lasītāji
samērā strauji sameta viņai pa dolāram, lai Lora spētu
segt pieaugušos izdevumus lapas uzturēšanai. Nav jau daudz,
bet kādam laikam pietiks, secinājusi Poinīra, kad dienas
laikā saņēmusi vairāk nekā 100 dolāru.
Tomēr šī žurnālistikas forma nav
arī nekāda medusmaize. Blogeri būtībā saskaras ar
tām pašām problēmām, ar ko netiek galā lielie
mediji garas darba dienas, izmaksas, saniknoti lasītāji un hakeru
uzbrukumi, kā arī daži pavisam specifiski
šķēršļi, kas allaž rodas kara zonā
strādājošajiem.
Piemēram, CNN operatoram Kevinam Saitsam, kurš
strādāja Irākā, darba devējs pavēlēja
pārtraukt atjaunot informāciju personīgajā lapā www.kevinsites.net, lai izvairītos
no iespējamām pretrunām starp viņa paša ziņoto un
CNN rādīto. Stjuarta Hjūza lapa http://stuarthughes.blogspot.com apklusa uz četrām
dienām, kamēr tās saimnieks ārstējās no
Irākas ziemeļos gūtiem ievainojumiem kājnieku mīnas
sprādzienā.
Lasītājs
blakus
Galvenais, kas dod lielas priekšrocības
blogeriem, salīdzinot ar ierastajiem medijiem, acīmredzot ir
apstāklis, ka lielie preses izdevumi vai telekanāli naudas
devēju vai redakcijas nostājas dēļ bieži vien nemaz
nespēj notikumus pasniegt tik tieši un bezkaislīgi, kā
brīvai presei pieklātos. Turpretī blogeri var atļauties
aprakstīt notikumus tā, kā tos redz. Vienlaikus viņiem ir
jāapzinās, ka blogera auditorija ir autoram daudz tuvāk nekā lielajiem medijiem.
Piemēram, Džordžs Peins savā warblogging.com Irākas kara
pirmajās dienās publicēja materiālu, kas izprovocēja
daudzu patriotiski noskaņotu amerikāņu lasītāju
protestus. Viņš uzrakstīja, ka ne jau visi irākieši
amerikāņu un britu karavīrus uztver kā
atbrīvotājus, lai gan tieši šādu ainu centās
attēlot amerikāņu telekanāli. Pēc tam daži
lasītāji pat centās izsist no ierindas Peina datorsistēmu,
to applūdinot ar daudziem pieprasījumiem.
Amerikāņu žurnālists Kristofers Olbritons
saskārās ar pavisam citādām lasītāju reakcijas
izpausmēm. Kamēr viņš ceļoja uz Turcijas un
Irākas robežzonu, lai rakstītu reportāžas no
šī reģiona, kāds lasītājs pacentās aizpildīt informācijas trūkumu pats,
iesūtot laikraksta New Yorker
rakstu Olbritona lapā. - Ja kāds iesūta citu
žurnālistu darbus, lūdzu, pārtrauciet, - bija spiests
paziņot Olbritona draugs, kurš viņa prombūtnes laikā
rūpējās par lapas saturu. - Lapa Back to Iraq ir forums Krisa Olbritona darbiem. - New Yorker raksts tika izvākts,
taču šī situācija ilustrē, cik daudz dažādu
tehnisku un sociālu izaicinājumu skar žurnālistus, kas
paši ziņo par notikumiem karstajos punktos. Cilvēki vēlas
palīdzēt vai pilnīgi pretēji traucēt blogeru lapām.
Starp citu, Olbritons tiek uzskatīts par pirmo
žurnālistu, kura darba devēji ir tikai interneta lietotāji,
kas nodrošināja finansējumu viņa klātbūtnei
karadarbības zonā Irākā. Bijušais aģentūras Associated Press un laikraksta New York Daily News reportieris
šādas žurnālistikas formas nākotni vērtē
visai filozofiski. - Šis ir ideju tirgus, un tajā veiksies tiem, kuri
savu uzticamību pierādīs lasītājiem, - uzskata Olbritons.
Līdz šim viņš par lasītāju uzticības
materializēšanos naudā sūdzēties nevar. Olbritons
atklājis, ka viņam izdevies no lasītājiem savākt 11 000
dolāru, ar ko pilnīgi pieticis ceļojumam uz Irāku, no kuras
lasītāji saņēmuši rakstus ik dienas.
Savējie
Šiem žurnālistiem arī nereti
izveidojas kas līdzīgs fanu klubiem, un viņi paši dažās
aprindās kļūst par slavenībām. Turklāt šo
fanu vidū ir arī lielo plašsaziņas līdzekļu
žurnālisti. Piemēram, IT tematikas izdevums ZDNet ar prieku vēstīja, ka pazīstamais blogers
Salams Pekss, par kura likteni pēc Bagdādes bombardēšanas bija
nobažījušies viņa rakstu cienītāji, ir
dzīvs. ZDNet raksta autors pat
neslēpj, ka šī materiāla vietā gatavojies
informēt lasītājus par jaunāko Microsoft Windows operētājsistēmu, taču jauno
informāciju par Peksu atzinis par nozīmīgāku, jo Salams
blogeru vidū bija kļuvis par tādu kā interneta kulta
figūru.
Viņa skaudra humora un detalizēta
skatījuma cauraustie raksti par to, kā ierindas cilvēki
pārdzīvo ārkārtējus apstākļus, pēc
kādas Irākas galvaspilsētas bumbošanas sērijas
pēkšņi aprāvās. Paksa lasītāji izteica
visdažādākos minējumus par viņa likteni, taču
dominēja bēdīgākā iespēja žurnālista
līķis guļ kādas mājas gruvešos. Liels bija
viņu atvieglojums, kad izrādījās, ka
bombardēšanas dēļ ticis pārtraukts Paksa lietotais
interneta pieslēgums, viņš pats ir sveiks un vesels un tagad
mierīgi turpina publicēt rakstus.
Pakss skaidri apliecina blogeru kustības
nozīmību viņa lasītāji žurnālista
iespējamo nogalināšanu uztvēra personiski, jo bija
pieraduši ticēt Paksa rakstītajam, ko nevarētu teikt par
lielajiem amerikāņu medijiem, kas atreferē varas
iestāžu viedokli vai ironiski slaveno Irākas informācijas
ministru Saīdu as Sahafu
Blogeri
vairosies
Spriežot pēc pēdējo gadu
attīstības, jāsecina, ka blogeru lapas turpinās augt gan
skaitā, gan palielināsies to nozīme un popularitāte. Ja jau
šādas lapas atver augstākā līmeņa biznesmeņi
un šādu soli spēris pat ASV prezidenta amata kandidāts
Gerijs Herts, tātad viņi ir sapratuši, cik liela nozīme ir personiskam kontaktam ar auditoriju. Ja
jau žurnālists kara zonā tiek uztverts kā savējais
vulkāna izvirduma centrā, tad arī politiķi, kurš
brīvi diskutē ar sabiedrību, var uzskatīt par savējo?
Jaunākā tehnoloģijas attīstība šajā
jomā liecina, ka psiholoģiski iedarbīgā auditorijas personiskā uzrunāšana
kļūs tikai stiprāka jaunākās vēsmas blogeru
jomā ir audiofailu publicēšana.
Tādējādi šis klātbūtnes efekts kļūst
vēl spēcīgāks, jo savējais
vulkāna centrā ne tikai
rakstīs, bet pat runās!
Skaidras atbildes uz jautājumu, kāda būs
interneta ietekme uz globālo kultūru, joprojām nav. Tomēr
skaidrs ir tas, ka blogeri palīdz decentralizēt internetu kā
tādu. Starptautiskais datortīkls aizvien vairāk kļūst
par revolucionāru rīku, ar kura palīdzību iespējams
mainīt kultūras izplatīšanu līdz punktam, kad tā
vairs nemaksā neko, raksta ZDNet.
- Ik dienas mums tiek prasīts maksāt par pašreizējās
centralizētās informācijas izplatīšanas sistēmas
saglabāšanu, - savā weblog
lapā raksta Deivs Vainers. Bet, kas notiks, kad mēs vairs
negribēsim maksāt vispār?
Šādam jautājumam ir savs pamats.
Informācijas izplatīšana pasaulē rada gan ziņas, gan
kultūru, bet tagad uz to nevienam vairs nav monopoltiesību. Internets
turpina sniegt dažādas alternatīvas informācijas ieguvei un
blogeru kustība ir viena no tām. Turpinoties interneta
izplatībai šādu alternatīvu neapšaubāmi
kļūs tikai vairāk, kas nebūt neiepriecina tos spēkus,
kam parasti ir piederējušas Informācijas vārtu
atslēgas.
Guntars GRĪNUMS, LETA,
speciāli SP
Kopš brīža, kad pasaules
sabiedrībā iebrāzās internets, graujot robežas,
līdz nepazīšanai izmainot veselas nozares un vienā
rāvienā ievērojami paplašinot vidusmēra cilvēka
redzesloku, ir pagājis jau pietiekami ilgs laiks, lai gaidītu jaunus
brīnumus. Tomēr internets, turpinot ieēsties vai visās
dzīves sfērās, turpina arī savu novatora darbu. Interneta
iespēju jau tā ļoti pārvērstā plašsaziņas
līdzekļu pasaule pamazām tikusi pie pavisam jaunas
žurnālistikas formas neatkarīgiem reportieriem jeb
tiešsaistes hronistiem. Pasaulē viņus pazīst kā
blogerus.
Tā sauktie blogeri (no angļu web un logs) jeb interneta dienasgrāmatu
autori pasaules informācijas telpā iebrāzušies
pēdējos pāris gados. Šie hronisti raksta to, ko redz,
turklāt nekavējoties saņem lasītāju komentārus un
jautājumus. Milzu impulsu blogeru attīstībai deva Irākas
karš, kuru jau tāpat dēvē par varenāko plašsaziņas
līdzekļu izspēlētu grandiozāko realitātes
šovu pasaules vēsturē. Tomēr blogeri piedāvāja
to, kas izpalika šajā realitātes šovā. Tie parasti
tiek prasmīgi rediģēti, lai izveidotu sev tīkamo kopainu,
kas šajā gadījumā saskanēja arī ar
amerikāņu politiskajām vēlmēm. Turpretī blogeri
neierobežotajai interneta auditorijai piedāvāja savu skatījumu
uz notikumiem, kurš nekādai cenzūrai pakļauts netika.
Kara
reportieri
Irākas kara laikā tūkstošiem
cilvēku, kurus interesēja patiesība par notikumiem vai
neatkarīgs un dziļš skatījums uz tiem, atklāja
tādus informācijas resursus kā Warblogging.com un Warblogs.cc,
kā arī daudz citu līdzīga rakstura interneta lapu, kas
piedāvā cenzūras neskartu informāciju par notikumiem
Irākā no to norises vietas un diskusiju iespēju šo lapu
forumu sadaļās.
Iespējams, blogeru lapu popularitātes
pamatā ir to nesavtīgā daba vairums autoru vai lapu
uzturētāju piedāvā lasītājiem citu blogeru
labākos rakstus, savās lapās ievietojot saites uz tiem,
tādējādi paverot lietotājiem ceļu arī uz citām
blogeru lapām. Šāda rīcība izskaidro fenomenu, kad
kāda līdz šim pavisam nepazīta interneta lapa vienā
mirklī tiek lasīta visā pasaulē, kļūstot par
spēku, kas ietekmē sabiedrisko viedokli.
Blogeru lapās materiālus no notikumu vietas
publicē gan žurnālistikas amatieri, gan pieredzējuši
šī aroda pratēji. Tomēr vairākums šo lapu
lietotāju ir ierindas cilvēki, kas pauž savu viedokli,
atrodoties mājokļu vai darbavietu drošībā.
Warblogging.com lietotāju skaits kara
pirmajā dienā, 20. martā, dienā sasniedza gandrīz 120
tūkstošus, kaut gan pagājušajā vasarā to lietoja
tikai pāris desmiti interesentu, raksta aģentūra Reuters. Karadarbībai turpinoties,
ikdienas apmeklētāju skaits nostabilizējās ap 60
tūkstošiem. Protams, ar šādu pieaugumu blogeru lapas
galā tikt nespēja, jo tās nav tehniski tik spēcīgas,
lai piedāvātu vienmērīgu pieslēgumu auditorijai, kuras
apmērs līdzinās diezgan liela mēroga medijam.
Tomēr atšķirībā no lielajiem
medijiem, blogeru lapu lasītāji ir noskaņoti daudz
draudzīgāk, jo saprot, ka šīs lapas ir paredzētas
tieši viņiem, nevis naudas pelnīšanai. Piemēram, kad
amerikāņu studente Lora Poinīra pēc arābiem paredzētās
lapas http://www.muhajabah.com/islamicblog/veiled4allah.php
apmeklējumu skaita trīsdesmitkāršošanās
izplatīja aicinājumu palīdzēt, paši lasītāji
samērā strauji sameta viņai pa dolāram, lai Lora spētu
segt pieaugušos izdevumus lapas uzturēšanai. Nav jau daudz,
bet kādam laikam pietiks, secinājusi Poinīra, kad dienas
laikā saņēmusi vairāk nekā 100 dolāru.
Tomēr šī žurnālistikas forma nav
arī nekāda medusmaize. Blogeri būtībā saskaras ar
tām pašām problēmām, ar ko netiek galā lielie
mediji garas darba dienas, izmaksas, saniknoti lasītāji un hakeru
uzbrukumi, kā arī daži pavisam specifiski
šķēršļi, kas allaž rodas kara zonā
strādājošajiem.
Piemēram, CNN operatoram Kevinam Saitsam, kurš
strādāja Irākā, darba devējs pavēlēja
pārtraukt atjaunot informāciju personīgajā lapā www.kevinsites.net, lai izvairītos
no iespējamām pretrunām starp viņa paša ziņoto un
CNN rādīto. Stjuarta Hjūza lapa http://stuarthughes.blogspot.com apklusa uz četrām
dienām, kamēr tās saimnieks ārstējās no
Irākas ziemeļos gūtiem ievainojumiem kājnieku mīnas
sprādzienā.
Lasītājs
blakus
Galvenais, kas dod lielas priekšrocības
blogeriem, salīdzinot ar ierastajiem medijiem, acīmredzot ir
apstāklis, ka lielie preses izdevumi vai telekanāli naudas
devēju vai redakcijas nostājas dēļ bieži vien nemaz
nespēj notikumus pasniegt tik tieši un bezkaislīgi, kā
brīvai presei pieklātos. Turpretī blogeri var atļauties
aprakstīt notikumus tā, kā tos redz. Vienlaikus viņiem ir
jāapzinās, ka blogera auditorija ir autoram daudz tuvāk nekā lielajiem medijiem.
Piemēram, Džordžs Peins savā warblogging.com Irākas kara
pirmajās dienās publicēja materiālu, kas izprovocēja
daudzu patriotiski noskaņotu amerikāņu lasītāju
protestus. Viņš uzrakstīja, ka ne jau visi irākieši
amerikāņu un britu karavīrus uztver kā
atbrīvotājus, lai gan tieši šādu ainu centās
attēlot amerikāņu telekanāli. Pēc tam daži
lasītāji pat centās izsist no ierindas Peina datorsistēmu,
to applūdinot ar daudziem pieprasījumiem.
Amerikāņu žurnālists Kristofers Olbritons
saskārās ar pavisam citādām lasītāju reakcijas
izpausmēm. Kamēr viņš ceļoja uz Turcijas un
Irākas robežzonu, lai rakstītu reportāžas no
šī reģiona, kāds lasītājs pacentās aizpildīt informācijas trūkumu pats,
iesūtot laikraksta New Yorker
rakstu Olbritona lapā. - Ja kāds iesūta citu
žurnālistu darbus, lūdzu, pārtrauciet, - bija spiests
paziņot Olbritona draugs, kurš viņa prombūtnes laikā
rūpējās par lapas saturu. - Lapa Back to Iraq ir forums Krisa Olbritona darbiem. - New Yorker raksts tika izvākts,
taču šī situācija ilustrē, cik daudz dažādu
tehnisku un sociālu izaicinājumu skar žurnālistus, kas
paši ziņo par notikumiem karstajos punktos. Cilvēki vēlas
palīdzēt vai pilnīgi pretēji traucēt blogeru lapām.
Starp citu, Olbritons tiek uzskatīts par pirmo
žurnālistu, kura darba devēji ir tikai interneta lietotāji,
kas nodrošināja finansējumu viņa klātbūtnei
karadarbības zonā Irākā. Bijušais aģentūras Associated Press un laikraksta New York Daily News reportieris
šādas žurnālistikas formas nākotni vērtē
visai filozofiski. - Šis ir ideju tirgus, un tajā veiksies tiem, kuri
savu uzticamību pierādīs lasītājiem, - uzskata Olbritons.
Līdz šim viņš par lasītāju uzticības
materializēšanos naudā sūdzēties nevar. Olbritons
atklājis, ka viņam izdevies no lasītājiem savākt 11 000
dolāru, ar ko pilnīgi pieticis ceļojumam uz Irāku, no kuras
lasītāji saņēmuši rakstus ik dienas.
Savējie
Šiem žurnālistiem arī nereti
izveidojas kas līdzīgs fanu klubiem, un viņi paši dažās
aprindās kļūst par slavenībām. Turklāt šo
fanu vidū ir arī lielo plašsaziņas līdzekļu
žurnālisti. Piemēram, IT tematikas izdevums ZDNet ar prieku vēstīja, ka pazīstamais blogers
Salams Pekss, par kura likteni pēc Bagdādes bombardēšanas bija
nobažījušies viņa rakstu cienītāji, ir
dzīvs. ZDNet raksta autors pat
neslēpj, ka šī materiāla vietā gatavojies
informēt lasītājus par jaunāko Microsoft Windows operētājsistēmu, taču jauno
informāciju par Peksu atzinis par nozīmīgāku, jo Salams
blogeru vidū bija kļuvis par tādu kā interneta kulta
figūru.
Viņa skaudra humora un detalizēta
skatījuma cauraustie raksti par to, kā ierindas cilvēki
pārdzīvo ārkārtējus apstākļus, pēc
kādas Irākas galvaspilsētas bumbošanas sērijas
pēkšņi aprāvās. Paksa lasītāji izteica
visdažādākos minējumus par viņa likteni, taču
dominēja bēdīgākā iespēja žurnālista
līķis guļ kādas mājas gruvešos. Liels bija
viņu atvieglojums, kad izrādījās, ka
bombardēšanas dēļ ticis pārtraukts Paksa lietotais
interneta pieslēgums, viņš pats ir sveiks un vesels un tagad
mierīgi turpina publicēt rakstus.
Pakss skaidri apliecina blogeru kustības
nozīmību viņa lasītāji žurnālista
iespējamo nogalināšanu uztvēra personiski, jo bija
pieraduši ticēt Paksa rakstītajam, ko nevarētu teikt par
lielajiem amerikāņu medijiem, kas atreferē varas
iestāžu viedokli vai ironiski slaveno Irākas informācijas
ministru Saīdu as Sahafu
Blogeri
vairosies
Spriežot pēc pēdējo gadu
attīstības, jāsecina, ka blogeru lapas turpinās augt gan
skaitā, gan palielināsies to nozīme un popularitāte. Ja jau
šādas lapas atver augstākā līmeņa biznesmeņi
un šādu soli spēris pat ASV prezidenta amata kandidāts
Gerijs Herts, tātad viņi ir sapratuši, cik liela nozīme ir personiskam kontaktam ar auditoriju. Ja
jau žurnālists kara zonā tiek uztverts kā savējais
vulkāna izvirduma centrā, tad arī politiķi, kurš
brīvi diskutē ar sabiedrību, var uzskatīt par savējo?
Jaunākā tehnoloģijas attīstība šajā
jomā liecina, ka psiholoģiski iedarbīgā auditorijas personiskā uzrunāšana
kļūs tikai stiprāka jaunākās vēsmas blogeru
jomā ir audiofailu publicēšana.
Tādējādi šis klātbūtnes efekts kļūst
vēl spēcīgāks, jo savējais
vulkāna centrā ne tikai
rakstīs, bet pat runās!
Skaidras atbildes uz jautājumu, kāda būs
interneta ietekme uz globālo kultūru, joprojām nav. Tomēr
skaidrs ir tas, ka blogeri palīdz decentralizēt internetu kā
tādu. Starptautiskais datortīkls aizvien vairāk kļūst
par revolucionāru rīku, ar kura palīdzību iespējams
mainīt kultūras izplatīšanu līdz punktam, kad tā
vairs nemaksā neko, raksta ZDNet.
- Ik dienas mums tiek prasīts maksāt par pašreizējās
centralizētās informācijas izplatīšanas sistēmas
saglabāšanu, - savā weblog
lapā raksta Deivs Vainers. Bet, kas notiks, kad mēs vairs
negribēsim maksāt vispār?
Šādam jautājumam ir savs pamats.
Informācijas izplatīšana pasaulē rada gan ziņas, gan
kultūru, bet tagad uz to nevienam vairs nav monopoltiesību. Internets
turpina sniegt dažādas alternatīvas informācijas ieguvei un
blogeru kustība ir viena no tām. Turpinoties interneta
izplatībai šādu alternatīvu neapšaubāmi
kļūs tikai vairāk, kas nebūt neiepriecina tos spēkus,
kam parasti ir piederējušas Informācijas vārtu
atslēgas.
Guntars GRĪNUMS, LETA,
speciāli SP