Fotoporteta stila izstrāde

 

Pazīstams ir teiciens, ka fotoaparāts nemelo un saglabā attēlu ar dokumentālu precizitāti. Tomēr īstenība ir tāda, ka fotoaparāts redz tikai to, ko fotogrāfs vēlas parādīt. Vēl būtiskāk – kā viņš vēlas parādīt. Pēdējais it īpaši attiecas uz fotoportretu, kas arī ir stila izstrāde. Katram cilvēkam jāpieiet individuāli, kas vienam derēs, otram – ne. Tas attiecas gan uz apgaismojumu, gan krāsu, gan vidi. Apvienojot dažādus radošus un tehniskus paņēmienus, var panākt ļoti atšķirīgus rezultātus. Stila izstrādē nav mazsvarīgu elementu – jebkurš ir nozīmīgs un izmantojams, ja ir ideja.

 

Pamatelementi

Tātad sākumā ir jābūt idejai. Tad fotogrāfam ir jāizdomā sižets, lai ideja būtu pamatota – jāizstrādā tēlam atbilstošs fotogrāfijas stils. Jāizvēlas atbilstošs kadrējums, kādā portrets tiks veidots, jo bieži vien nepareizi izvēlēts kadrējums sabojā labu stila attēlu un otrādi. Tāpat jāvienojas ar modeli, izmantojot visus iespējamos un dažreiz arī neiespējamos pierunāšanas paņēmienus.

Jebkura stila fotogrāfijā ļoti svarīgs elements ir grims. Tā daudzums un kvalitāte var ļoti būtiski iespaidot modeļa ārējo izskatu. Tādēļ tas jāveido attiecīgi nepieciešamai noskaņai. Fotografējot tiešā gaismā, parasti spīd seja, veidojot nevēlamus atspīdumus. Ar grima palīdzību iespējams paslēpt detaļas, iegūt plastiskumu vai tieši otrādi - izcelt kādu būtisku sejas daļu, piemēram, acis. Taču tā kā grimēšana ir atsevišķa kosmētikas nozare, fotogrāfam labāk būtu lūgt šīs nozares profesionāļu palīdzību.

Stila izstrādē ļoti plaši izmanto apgaismojuma īpašības – tā spilgtumu, krāsu, izkliedētības pakāpi un spēju veidot noteiktu noskaņu.

Stila izstrāde ir radoši tehnisks apgaismojuma, kompozīcijas, kadrējuma, emociju un fantāzijas apvienojums, tādēļ neiespējami precīzi definēt kādu noteiktu stilu, jo katrā ir daļiņa cita stila.

 

Fotoportreta kadrējumi

Klasiskais portrets

Šis kadrējums ietver visu portretējamā galvu un plecus, bet lielāko kadra daļu aizņem modeļa seja. Detaļas kadrā ir minimāli. Rokas klasiskajā portretā izmanto ļoti reti, jo tās sākas ne no kurienes, tāpēc rodas asociācija, ka tās ir nogrieztas. Klasiskais fotoportrets ir tiešs portrets, kurā vissvarīgākā loma ir modeļa sejai, tās spējai stāstīt par šo cilvēku. Tādēļ to nekad neuzņem ātrumā. Ir jāveic ļoti daudz sagatavošanās priekšdarbu, no kuriem vissvarīgākais ir panākt fotogrāfa un modeļa savstarpēju sapratni. Modelim ir jāsaprot, ko fotogrāfs vēlas panākt, jo pretējā gadījumā nekas vairāk par pases bildi nesanāks.

Klasisko portretu fotografē zelta griezuma kompozīcijā, kur acu līmenim jābūt tuvu pie 1/3 kadra augšmalā. Portretējamā cilvēka seja var būt novietota gan pretskatā, gan sānskatā, taču tradicionālais paņēmiens ir 3/4 pagrieziens pret fotogrāfu. Acu skatam nav obligāti jābūt objektīvā vērstam, bet vēlams, lai tas būtu vērsts objektīva līmenī vai nedaudz augstāk. Apgaismojumu parasti izvēlas izkliedētu, bet var būt arī tieši pretēji. Kontrastains un tiešs apgaismojums veido interesantu un neparastu attēlu, ko profesionāli portretisti arī izmanto savos darbos.

 

Portrets tuvplānā

Tuvplāna priekšrocība ir tā, ka var novērtēt cilvēku kā neatkārtojamu individualitāti. Vienīgais elements, kas tik tuvā uzņemšanā veido priekšstatu par cilvēku, ir tā sejas izteiksme, faktūra. It kā visiem ir acis, deguns, mute, piere un zods, taču šīs detaļas ir neatkārtojamas, katram cilvēkam īpašas. Manipulējot ar tām kadrēšanas gaitā, var ļoti daudz atklāt to, ko klasiskajā portretā nevar pamanīt. Šajā portreta uzņemšanas mērogā visa uzmanība pievērsta sejai. Galvenais tuvplāna jājamzirdziņš ir emocijas Jo tuvāk tiek uzņemts, jo emocijas izteiksmīgākas. Taču jāuzmanās, lai tuvplāns nebūtu pārāk tuvs – lai tas nekļūtu par makro fotogrāfiju. Attēlā jāsaglabā cilvēka atpazīstamība.

Nereti tuvplānu izmanto vecu cilvēku fotografēšanā, jo viņu sejas faktūra ir vispateicīgākā. Visgrūtākais šajā gadījumā ir rast modeļa izpratni par šāda stila fotogrāfijas nepieciešamību. Apgaismojums bieži vien ir tiešs un kontrastains.

 

Portrets līdz krūtīm

Šis kadrējums ir līdzīgs klasiskajam, taču pieļauj arī roku izmantošanu kadrā, jo tagad tās sākas tur, kur tām vajag sākties. Visbiežāk šādās fotogrāfijās rokas ir ciešā saistībā ar seju, jo īpaši daudz vietas kadrā tām joprojām nav. Portrets ar rokām ir dzīvāks un dinamiskāks, taču jāuzmanās, lai rokas neizskatītos pārmērīgi lielas salīdzinājumā ar seju. Ja iespējams, vajadzētu izmantot garāka fokusa objektīvu vai rokas novietot maksimāli tuvu sejas plaknei. Līdzīgi ir jāuzmanās ar roku apgaismojumu. Pārāk tumšas vai gaišas rokas kadrā rada sliktu iespaidu par portreta fotogrāfiju. Sejai un rokām ir jābūt vienādi apgaismotām.

Tīrs foto līdz krūtīm bieži vien ir neizteiksmīgs, tādēļ papildus izmanto arī kādu fona detaļu un/vai priekšplānu.

 

Portrets līdz viduklim

Foto līdz viduklim jau ļauj kadrā brīvāk izvietot rokas, kas arī būtu noteikti jādara, jo nolaistas rokas kadrā redzamas bez plaukstām. Tas rada sliktu iespaidu gan par attēlu, gan fotogrāfu.

Šeit ir visplašākās iespējas izmantot dažādus papildelementus – fonu, dažādus rekvizītus. Tos lielākoties izmanto, fotografējot studijā. Rekvizītus izmanto gan kā priekšplānu, gan kā atsevišķu detaļu kompozīcijas līdzsvarošanai. Tas var būt jebkurš objekts, kas papildina portretu – vāze, svečturis...

Par fonu studijās parasti izmanto papīru vai audumu, taču var izmantot arī gludu sienu. Fons ir vienkrāsas, ar dažādu toņu pārejām, gan īsti mākslas darbi. Fona krāsu un gaišumu var mainīt ar dažādu krāsu apgaismojumu un tā spilgtumu. Interesants paņēmiens ir uz fona krītoša portretējamā cilvēka ēna.

 

Portrets zem vidukļa

Šie attēli jāveido ļoti uzmanīgi, jo līdzīgi kā portretam līdz viduklim bieži vien rokām tiek nogrieztas plaukstas, te problēma ir nogrieztas kājas. Tādēļ optimālais variants tomēr ir fotografēt līdz ceļiem vai izmantot kādu priekšplānu, kas nogriezto kāju efektu mazina.

 

Portrets visā augumā

Šāds kadrējums visbiežāk redzams amatieru fotogrāfijās. Tas gan vairāk skaidrojams ar fotogrāfa bailēm pieiet portretējamam tuvāk un vēlmi parādīt vidi, kur fotogrāfija tiek uzņemta. Tādēļ rodas bildes, ko pat grūti nosaukt par portretu, jo modelis ir pārāk maziņš salīdzinājumā ar fonu.

Lai iegūtu labu portretu visā augumā, fotografēšana rūpīgi jāizplāno, lai portretējamais kadrā būtu galvenais elements. Ja fons ir ļoti raibs, tad vēlams izmantot garāka fokusa objektīvu un izmantot citu kadrējumu, lai fons būtu neuzkrītošāks. Prasmīgi izmantojot fona kompozīciju, apgaismojumu, ķermeņa pozas un kustību, var iegūt patiesi interesantas fotogrāfijas.

 

Fotoportreta stili

Klasiskais stils

Klasiskais stils ir ļoti nopietnas fotogrāfijas. Tajā vislielākā uzmanība jāpievērš kadra kompozicionālajām vērtībām, fotogrāfija nedrīkst būt pavirša. Klasiskais stils ir tieši pakļauts pareiza fotoportreta veidošanas likumiem, kas izstrādāti ilgstošā periodā. Tādēļ labu šā stila fotogrāfiju ir visai maz. Parasti klasiskā stila fotogrāfijas veido studijā, kur iespējams uzstādīt atbilstošu apgaismojumu.

Klasiskajā stilā visbiežāk izmanto klasiskā portreta, līdz krūtīm un viduklim kadrējumus. Plaši izmanto rokas, bet tām jābūt kompozicionāli ļoti pareizi sabalansētām ar ķermeni.

 

Mākslinieciskais stils

Mākslinieciskais stils ir daudz brīvāk veidota kompozīcija, taču arī šeit ir jāņem vērā tās pamatlikumi. Visvairāk uzmanības tiek pievērsts mākslinieciski tehniskajām iespējām. Šis stils portretu fotogrāfijā ir visplašāk izplatīts, jo var izmantot jebkuru kadrējumu, jebkādus tehniskos un radošos paņēmienus, apvienot dažādus stilus.

Mākslinieciskā stila izstrādē izmanto arī speciālus fototehnikas paņēmienus, piemēram, high key – gaišā tonalitāte, kur attēlā dominē tikai gaišie toņi, praktiski izslēdzot melnos. Apgaismojums ļoti izkliedēts, lai nerastos tumšas ēnas. Bieži papildus izmanto speciālus gaismu izkliedējošus soft filtrus. Low key – tumšā tonalitāte ir pretēja gaišajai. Fotogrāfijā dominē melnā krāsa, nav gaišo pustoņu. Apgaismojums kontrastains, bieži vien izmanto kontūrgaismu. Ideāls portrets tumšā tonalitātē ir nēģeris uz tumša fona, ar gaismu izceļot tikai sejas pantus.

Mūsdienās mākslinieciskā stila izstrādē piedalās arī dators, taču to vajadzētu izmantot ļoti uzmanīgi, jo šajā gadījumā robeža starp fotogrāfiju un datorgrafiku ir ļoti šaura.

 

Vēsturiskais stils

Vēsturiskais stils ir atskats uz pagātnes klasiskajām vērtībām. Veidojot šāda stila fotogrāfijas, ļoti vēlams nesajaukt kopā vairākus dažādus vēstures periodus. Fotogrāfam, veidojot noteikta vēstures posma fotogrāfijas, vēlams iegūt sīkāku informāciju par šo laiku. Fotografēšana jāveic atbilstošā vidē, modelim jābūt ietērptam atbilstošā apģērbā, un visa gaisotne jārada tā laika noskaņās.

 

Sērija

Ja vienā fotogrāfijā nevar pietiekoši daudz pastāstīt par cilvēka daudzveidīgo būtību – par raksturu, temperamentu, darbu, privāto dzīvi, tad veido portretu sēriju. Šo stilu lieto diezgan reti, taču tas ir visai izteiksmīgs, jo veido izvērstu fotoportretu – fotostāstu. Sērija ir fotoportretu virkne, kas jāskata kā vienots veselums. Katra atsevišķā fotogrāfija stāsta par kādu no cilvēka individuālajām īpašībām vai nodarbēm. Sēriju uzņem vairākos piegājienos, dažādās vietās, kas raksturīgas konkrētam cilvēkam. Fotografēt var jebkurā stilā, tomēr vajadzētu izvairīties no daudz dažādu stilu sajaukuma.

Vēl kāds sērijas veids ir rinda praktiski vienādu fotogrāfiju, kurām vienīgā atšķirība ir emociju dažādība. To izmanto gadījumos, ja modelis ir ļoti izteiksmīgs un vienā attēlā nav iespējams ielikt visu viņa emociju gammu.

 

Humoristiskais stils

Šajā stilā parasti apvieno fotogrāfa un modeļa humora izjūtu, reizēm, lai pastiprinātu efektu, arī grimu. Tam šajā gadījumā obligāti nav jābūt pareizam. Tieši otrādi – tas var būt visai izaicinošs un daudzkrāsains. Tāpat var piemeklēt smieklīgu vai neparastu fonu, kas kopā ar absolūti nopietnu modeli radītu pilnīgi crazy bildi. Katrā ziņā šajā stilā iespējams visplašākais fantāzijas lidojums.

 

Momentuzņēmums un improvizācija

Momentuzņēmumos dominē portreti no fotomedībām. Tie ir nejauši vai apzināti noķerti mirkļi, ko modelis nenojauš. Šādus uzņēmumus vieglāk iegūt uz ielas, brīvā dabā. Telpās bieži vien var paspēt izdarīt tikai vienu uzņēmumu un modelis, pamanījis zibspuldzes gaismu, ierauga arī fotogrāfu – līdz ar to kadrs vējā. Tā kā modelis nedrīkst neko nojaust par fotogrāfu, mākslīgi izveidot kompozīciju neko daudz neizdosies, tāpēc svarīgākais ir ātri apjaust fona elementus, priekšplānu un prasmīgi tos izmantot savā labā.

Improvizācija atšķiras ar gatavu fona kompozīciju, kas jau laikus ir izveidota. Fotogrāfa vienīgais uzdevums jau gatavā attēlā izprovocēt modeli uz pēkšņu emociju izpausmi. Gan momentuzņēmumu, gan improvizāciju var veiksmīgi apvienot ar citiem stiliem, izņemot vienīgi klasisko, kaut gan arī tur neliela deva improvizācijas netraucēs.

 

Elmārs RUDZĪTIS

Foto ziņu aģentūras A.F.I. direktors