Kad tavs būs mans
Autors
Viens no
nozīmīgākajiem jaunumiem SPRK (regulatora) Telekomunikāciju
un pasta departamentā šobrīd ir piekļuves tīkla
atsaistīšanas mehānisma iedarbināšana. Šī
visai sarežģītā, Latvijas situācijā
šobrīd vēl grūti prognozējamā, jaunieveduma
galvenais mērķis ir paplašināt konkurences iespējas
fiksēto telekomunikāciju tirgū. Ko īsti tas
nozīmē un kā rīkoties, lai jaunais tirgus segments
būtu dzīvotspējīgs, SP stāsta SPRK
Telekomunikāciju un pasta departamenta Pakalpojumu kvalitātes
nodaļas vadītājs Aleksandrs ČERŅAKOVS-NEIMARKS un
eksperte Gundega RUTKA.
Kāpēc
jāatsaista piekļuves tīkls?
Piekļuves
tīkls ir tā tīkla daļa, kas savieno centrāli ar
abonentu - t.i., no krosa līdz tīkla pieslēguma punktam. Tagad,
kad Latvijas telekomunikāciju tirgus ir atvērts un ir
parādījušies jaunie operatori, viņiem jādod
iespēja startēt šajā biznesā. Šo
uzņēmumu lielākā problēma šobrīd ir
tāda, ka tiem (ar dažiem izņēmumiem) nav nedz sava
tīkla, nedz citu vajadzīgo resursu. Kā jaunajam operatoram tikt
no savas centrāles līdz abonentam?
Protams, vienmēr
pastāv iespēja jūgt ilksīs ekskavatoru un rakt. Tā var
itin viegli tikt vaļā no lielas naudas, pabojāt
apkārtējo vidi, un, ja paveicas, uzbūvēt pašam savu
tīklu. Tomēr vai jaunajiem operatoriem tas maz ir pa spēkam un
vai tas vajadzīgs? Ir arī citi ceļi, kā nokļūt
līdz abonentam. Viens no populārākajiem - piekļuves
tīkla atsaistīšana (unbundling). Tas nozīmē, ka
jaunais operators var vērsties pie konkurenta, kuram ir tīkls, ar
lūgumu izmantot viņa piekļuves tīkla resursus. Turklāt
svarīgi ir paturēt prātā, ka šādu risinājumu
paredz arī Latvijas (un citu Eiropas valstu) likums Par
telekomunikācijām, tāpēc fiksētā tīkla
operatoram, kuram ir savs tīkls, nemaz nav tiesību atteikt
iznomāt konkurentam piekļuves tīklu pat tad, ja paša
biznesam tas nav izdevīgi.
Nav vērts
noliegt, ka pirmajā brīdī situācija šķiet
absolūti murgaina. Kā tad tā! Tas jau ir gandrīz tāpat
kā, piemēram, piespiedu kārtā iznomāt daļu man
piederošā veikala konkurentam, lai viņš varētu
justies pilnīgi laimīgs un tirgot tomātus manā
īpašumā! Jā, emocionāli pirmā reakcija
tiešām varētu būt līdzīga, lai gan
patiesībā šāds salīdzinājums nebūtu
īsti korekts.
Šāda
likumdošanas norma daļēji izskaidrojama ar to, ka
Rietumeiropā vēsturiskie fiksētā tīkla operatori
savulaik bija valsts uzņēmumi, un tiem bija monopolstāvoklis
pamatpakalpojumu sniegšanā. Tā kā tīkls aptver visu
valsti un reiz tas būvēts par valsts līdzekļiem, tad
nosacīti var teikt, ka arī vēsturisko operatoru piekļuves
tīkli ir uzbūvēti par nodokļu maksātāju naudu.
Un, rau, arī jaunie operatori ir toreizējie (un
pašreizējie) nodokļu maksātāji. Protams, kopš
daļējas vai pilnīgas vēsturisko operatoru uzņēmumu
privatizācijas modernizētas gan centrāles, gan piekļuves
tīklu infrastruktūra, daudzviet ieguldītas optiskās
kabeļu līnijas, izlietotas milzīgas investīcijas.
Vēsturiskās saites ar valsts īpašumu daudzos gadījumos
zudušas, un to vietā izveidojušās biznesa attiecības
starp konkurentiem. Kāpēc gan ne! Bizness ir gluži labs
dzinējspēks arī darījumos ar atsaistīto piekļuves
tīklu. Amerikā šis process sākās jau pirms gadiem
sešiem, bet Rietumeiropā - pirms trim četriem. ES jaunajiem
operatoriem tiek iznomāti 0,7 - 7 procenti no valsts vēsturiskā
operatora tīkliem. Šis pakalpojums ir ļoti izplatīts
Vācijā. Jāpiebilst, ka atsaistīšana attiecināma
tikai uz klasisko pēdējās jūdzes risinājumu -
tādu piekļuves tīklu, kur izmantots vītais (vara) vadu
pāris.
Tīkla
atsaistīšanas veidi
Tīkla
atsaistīšana var būt pilnīga (atsaista visu frekvenču
spektru) vai daļēja (atdala tikai augsto frekvenču spektru -
datu pakalpojumiem vai internetam). Ja tā ir daļēja, tad zemo
frekvenču diapazonu balss telefonijai (0,3-3,4 kHz) savā
rīcībā patur vēsturiskais operators, bet augsto
frekvenču diapazonu datu pārraidei (piemēram, ADSL
tehnoloģija) izmanto jaunais operators. Tātad šai
gadījumā abi operatori var izmantot šo piekļuves tīklu
vienlaikus.
Jaunajiem operatoriem
var iznomāt visu piekļuves tīklu no centrāles krosa
līdz abonenta kabeļu kastītei. Var arī neatsaistīt
visu piekļuves tīklu, bet tikai, sākot no kabeļu skapja
līdz sadales kastītei (jaunajam operatoram tas iznāktu
lētāk).
Lai arī kāds
būtu atsaistīšanas veids, jaunajam operatoram
jāuzstāda pašam sava centrāle. To iespējams izvietot
dažādos veidos (fiziskais, attālais, virtuālais), kurus var
arī kombinēt vai modificēt (skat. shēmas).
Fiziskā
izvietošana: jaunajam operatoram ir sava teritorija, piemēram, telpa,
kuru viņš īrē no tīkla operatora.
Attālā
izvietošana: jaunais operators īrē no tīkla operatora
kabeļus, bet centrāle izvietota ārpus tā teritorijas,
piemēram, kādā netālā ēkā.
Virtuālā
izvietošana: jaunais operators novieto savu centrāli un krosu tīkla
operatora telpās, turklāt jaunā operatora darbiniekam tiek
piešķirta pilnvara, ka viņš drīkst tur darboties.
Šī drīzāk ir teorētiska iespēja, kura nav
populāra nevienā valstī, jo kurš operators gan vēlas
ielaist konkurentu tieši savā darbistabā.
Āķis
likumā
A.
Čerņakovs-Neimarks: - Latvijas likums Par
telekomunikācijām nosaka, ka piekļuves tīkla atsaistīšana
ir saistoša visiem, kam ir piekļuves tīkls, - ne tikai
operatoram ar būtisku ietekmi tirgū, kā tas ir ES. Tātad
tas skar ne tikai Lattelekom, bet šobrīd vēl vismaz 4-5
uzņēmumus (piemēram, Latvijas Dzelzceļš,
Aeronavigācijas serviss, Augstceltne u.c.). Kāpēc
šīs normas atšķirība Latvijas likumā var
kļūt par problēmu? Ja vītais pāris ir brīvs, tad
nav nekādu sarežģījumu. Bet, ja līnijas galā
pieslēgta abonenta iekārta - piekļuves tīkls
jāiznomā kopā ar visu abonentu. Tur arī ir tas
āķis. Tieši tāpēc arī ES ir tāda norma, ka
piekļuves tīkls jāiznomā tikai operatoriem ar būtisku
ietekmi tirgū (OBIT) - lai abonentam būtu izvēle un
viņš varētu pāriet pie kāda no jaunajiem operatoriem.
Latvijas jaunā
likuma versija nav sasniegusi pat Ministru kabinetu, pie tās vēl
strādā darba grupa. Cerams, ka šī norma tiks labota (lai
saskanētu ar ES kārtību), bet pagaidām jāiztiek ar
tādu likumu, kāds ir.
Pašreizējais
Latvijas likums var viegli nogremdēt šo sistēmu arī
tāpēc, ka tajā nav paredzēti regulējami piekļuves
tīkla atsaistīšanas tarifi. Tos regulēs tikai tirgus.
Jācer gan, ka cenas būs saprātīgas, jo pretējā
gadījumā šādu pakalpojumu neviens nevēlēsies
pirkt un tīkla īpašnieks var palikt bešā. ES
regulē tarifus, tur ir izstrādāta metodika, tuvinot tarifus izmaksām.
Kas
jāregulē?
Pašreizējais
likums nosaka, ka regulatora ziņā ir trīs svarīgas lietas.
Jānosaka kārtība, jāuzraksta tehniskie noteikumi un
jānosaka ieviešanas termiņi. Visi vajadzīgie dokumenti jau
ir izstrādāti, apstiprināti padomē 25. jūnijā un
publicēti Latvijas Vēstnesī 11. jūlijā.
- Kad gatavojām
šos dokumentus, strādāja arī darba grupa, kur
aicinājām gandrīz visus jaunos operatorus, - stāsta A.
Čerņakovs-Neimarks. - Uz pirmo sēdi atnāca aptuveni 13, bet
uz katru nākamo - aizvien mazāk, līdz beigās palika
trīs vai četri. Izrādījās, ka daudzi no jaunajiem
operatoriem nebija lasījuši likumu Par
telekomunikācijām. Lielai daļai nebija ne jausmas, kas ir
piekļuves tīkla atsaistīšana. Tas skaidrojams ar to, ka
tikai aptuveni ceturtajā daļā firmu ar šiem
jautājumiem nodarbojas telekomunikāciju speciālisti. Dokumentu
projekts desmit dienas bija aplūkojams internetā, SPRK
mājaslapā. Visiem potenciālajiem piekļuves tīkla
lietotājiem lūdzām rakstīt komentārus.
Saņēmām tikai divas vēstules, ka iebildumu nav.
Visiem operatoriem,
kas saņēmuši licenci uz fiksētā tīkla balss
telefonijas pakalpojumiem (to ir 22), izsūtījām vēstules ar
jautājumu, vai viņiem ir regulatora izstrādātajiem
tehniskajiem noteikumiem atbilstošs piekļuves tīkls.
Pamazām apkopojam informāciju arī par to, cik laika vajag, lai
operatori sagatavotos piekļuves tīkla atsaistīšanas
pakalpojumiem. Tas nozīmē, ka jāatrisina arī
dažādi tehniski jautājumi uzņēmuma iekšpusē,
jāsagatavo juridiskās procedūras. Kad visa vajadzīgā
informācija būs saņemta un izanalizēta, sekos padomes
lēmums par pakalpojumu ieviešanu.
Regulators nosaka,
kādiem jābūt gala rezultātiem, kādas tehniskās
prasības jāievēro. Kā operatori to realizē, tā ir
viņu pašu darīšana. Tur regulators neiejaucas. Vienīgais
izņēmums - ja starp abām pusēm rodas strīdus
situācijas.
Aizstāvam abu
pušu intereses
A.
Čerņakovs-Neimarks:- Lai viss noritētu korekti, esam
izstrādājuši tehniskās prasības. Piemēram, lai
tie operatori, kuriem pieder piekļuves tīkls,
nemēģinātu pārdot neatbilstošas kvalitātes
preci, ieviesām pietiekami stingras tehniskās prasības. Te gan
slēpjas vēl kāds zemūdens akmens: ja īpašnieks
negribēs, lai no viņa nomātu piekļuves tīklu,
viņš var pateikt, ka tīkls neatbilst parametriem.
Tāpēc papildinājām minēto normu ar jaunu nosacījumu:
ja pieteicējs apšauba pārbaudes rezultātus, viņš
var griezties pie regulatora, lai pārbauda tīkla kvalitāti
neatkarīgu ekspertu klātbūtnē. Ja izrādītos, ka
šaubas par nepatiesu informāciju pamatotas, vainīgajam
operatoram būtu jāpiemēro soda sankcijas.
G. Rutka: - Šī norma
ir fiksēta dokumentā Piekļuves tīkla
atsaistīšanas kārtība. To ieteicams ļoti nopietni
izpētīt. Tur teikts, ka pieteicējam ir tiesības griezties
pie regulatora, ja tas apšauba piekļuves tīkla
īpašnieka protokolā iesniegto parametru atbilstību
rezultātiem. Lai to konstatētu, vispirms jāveic ekspertīze,
ja vajag, - jādibina darba grupa.
A.
Čerņakovs-Neimarks: - Nebūt nav tā, ka regulators
aizstāv tikai jauno operatoru intereses. Minētajā dokumentā
ir arī norma, ar kuru aizsargājam tīkla īpašnieku.
Zinot, ka daļai jauno operatoru ir problēmas ar tehnisko
kvalifikāciju, viņi aiz nezināšanas varētu
uzstādīt neatbilstošu iekārtu un ievadīt signālu
ar pārāk augstu līmeni, kas pēc tam varētu
traucēt kaimiņus. Tāpēc regulators ierobežojis
tehniskos parametrus: kāds signāla līmenis var būt
kabeļa ievadā un kādā frekvenču diapazonā
drīkst strādāt.
Visi vajadzīgie
dokumenti no regulatora puses izstrādāti. Tagad bumba atrodas
otrā laukuma pusē, kur spēlē piekļuves tīklu
īpašnieki un to nākamie nomnieki.
Lielāka
izvēle - lielāki kreņķi?
Pirmkārt un
galvenokārt jaunā piekļuves tīkla atsaistīšanas
kārtība attiecas uz Lattelekom. Uzņēmuma
speciālisti gan domā, ka tas varētu būt diezgan labs
bizness, jo piekļuves tīkla atsaistīšana nepieprasa atsaistīt
to, kā nav, tā kā varētu lietderīgi izmantot
brīvās kapacitātes. No otras puses, protams, māc
bažas, ka daļa Lattelekom klientu varētu
izvēlēties jauno operatoru pakalpojumus, ja tie piedāvās
izdevīgākus tarifus vai citus nosacījumus. Protams, izšķiroties
par šo soli, klientam nav nekādas garantijas, ka pie jaunā
operatora būs labāk, toties viņam ir izvēle. Tiesa,
izvēle var būt veiksmīga, bet var gadīties arī kaķis
maisā.
Būtu vērts
pievērst uzmanību kādai niansei. Ja abonents vēlas
mainīt operatoru, viņam jāmaksā jaunajam operatoram (savam
jaunajam saimniekam) par līnijas ierīkošanu, neatkarīgi no
tā, vai pirms tam viņam ir bijusi tālruņa līnija vai
ne. Tiesa, vismaz teorētiski pastāv arī cita iespēja: ja
reiz jaunajam operatoram ir interese pārvilināt klientus no Lattelekom,
varbūt tas var pats kompensēt ierīkošanas izdevumus.
Citādi abonents varētu nesaprast, kāpēc viņam
jāmaksā par līnijas ierīkošanu, ja viņam tā
jau ir (vecā). Tomēr var gadīties arī tā, ka abonents
pats ir gatavs piemaksāt (par jaunas līnijas ierīkošanu),
jo cer sagaidīt īpašu attieksmi.
Lielākas
cerības sagaidīt īpašo attieksmi varētu būt
biznesa klientiem, jo tirgus noteikti aizvien vairāk segmentēsies un,
kā prognozē nozares analītiķi, jaunie operatori vairāk
specializēsies tieši šajā virzienā. Lauku reģioni
un privātie klienti tikai retajam varētu šķist
pievilcīgs bizness, tāpēc tur diez vai darbosies vairāk par
diviem operatoriem. Regulatora speciālisti pieļauj, ka ar jauno
kārtību varētu būt problēmas, īpaši
sākumā, kamēr sabangotie ūdeņi nomierināsies un
migla izklīdīs.
Gunta KĻAVIŅA
Viens no nozīmīgākajiem jaunumiem SPRK (regulatora) Telekomunikāciju un pasta departamentā šobrīd ir piekļuves tīkla atsaistīšanas mehānisma iedarbināšana. Šī visai sarežģītā, Latvijas situācijā šobrīd vēl grūti prognozējamā, jaunieveduma galvenais mērķis ir paplašināt konkurences iespējas fiksēto telekomunikāciju tirgū. Ko īsti tas nozīmē un kā rīkoties, lai jaunais tirgus segments būtu dzīvotspējīgs, SP stāsta SPRK Telekomunikāciju un pasta departamenta Pakalpojumu kvalitātes nodaļas vadītājs Aleksandrs ČERŅAKOVS-NEIMARKS un eksperte Gundega RUTKA.
Kāpēc jāatsaista piekļuves tīkls?
Piekļuves tīkls ir tā tīkla daļa, kas savieno centrāli ar abonentu - t.i., no krosa līdz tīkla pieslēguma punktam. Tagad, kad Latvijas telekomunikāciju tirgus ir atvērts un ir parādījušies jaunie operatori, viņiem jādod iespēja startēt šajā biznesā. Šo uzņēmumu lielākā problēma šobrīd ir tāda, ka tiem (ar dažiem izņēmumiem) nav nedz sava tīkla, nedz citu vajadzīgo resursu. Kā jaunajam operatoram tikt no savas centrāles līdz abonentam?
Protams, vienmēr pastāv iespēja jūgt ilksīs ekskavatoru un rakt. Tā var itin viegli tikt vaļā no lielas naudas, pabojāt apkārtējo vidi, un, ja paveicas, uzbūvēt pašam savu tīklu. Tomēr vai jaunajiem operatoriem tas maz ir pa spēkam un vai tas vajadzīgs? Ir arī citi ceļi, kā nokļūt līdz abonentam. Viens no populārākajiem - piekļuves tīkla atsaistīšana (unbundling). Tas nozīmē, ka jaunais operators var vērsties pie konkurenta, kuram ir tīkls, ar lūgumu izmantot viņa piekļuves tīkla resursus. Turklāt svarīgi ir paturēt prātā, ka šādu risinājumu paredz arī Latvijas (un citu Eiropas valstu) likums Par telekomunikācijām, tāpēc fiksētā tīkla operatoram, kuram ir savs tīkls, nemaz nav tiesību atteikt iznomāt konkurentam piekļuves tīklu pat tad, ja paša biznesam tas nav izdevīgi.
Nav vērts noliegt, ka pirmajā brīdī situācija šķiet absolūti murgaina. Kā tad tā! Tas jau ir gandrīz tāpat kā, piemēram, piespiedu kārtā iznomāt daļu man piederošā veikala konkurentam, lai viņš varētu justies pilnīgi laimīgs un tirgot tomātus manā īpašumā! Jā, emocionāli pirmā reakcija tiešām varētu būt līdzīga, lai gan patiesībā šāds salīdzinājums nebūtu īsti korekts.
Šāda likumdošanas norma daļēji izskaidrojama ar to, ka Rietumeiropā vēsturiskie fiksētā tīkla operatori savulaik bija valsts uzņēmumi, un tiem bija monopolstāvoklis pamatpakalpojumu sniegšanā. Tā kā tīkls aptver visu valsti un reiz tas būvēts par valsts līdzekļiem, tad nosacīti var teikt, ka arī vēsturisko operatoru piekļuves tīkli ir uzbūvēti par nodokļu maksātāju naudu. Un, rau, arī jaunie operatori ir toreizējie (un pašreizējie) nodokļu maksātāji. Protams, kopš daļējas vai pilnīgas vēsturisko operatoru uzņēmumu privatizācijas modernizētas gan centrāles, gan piekļuves tīklu infrastruktūra, daudzviet ieguldītas optiskās kabeļu līnijas, izlietotas milzīgas investīcijas. Vēsturiskās saites ar valsts īpašumu daudzos gadījumos zudušas, un to vietā izveidojušās biznesa attiecības starp konkurentiem. Kāpēc gan ne! Bizness ir gluži labs dzinējspēks arī darījumos ar atsaistīto piekļuves tīklu. Amerikā šis process sākās jau pirms gadiem sešiem, bet Rietumeiropā - pirms trim četriem. ES jaunajiem operatoriem tiek iznomāti 0,7 - 7 procenti no valsts vēsturiskā operatora tīkliem. Šis pakalpojums ir ļoti izplatīts Vācijā. Jāpiebilst, ka atsaistīšana attiecināma tikai uz klasisko pēdējās jūdzes risinājumu - tādu piekļuves tīklu, kur izmantots vītais (vara) vadu pāris.
Tīkla atsaistīšanas veidi
Tīkla atsaistīšana var būt pilnīga (atsaista visu frekvenču spektru) vai daļēja (atdala tikai augsto frekvenču spektru - datu pakalpojumiem vai internetam). Ja tā ir daļēja, tad zemo frekvenču diapazonu balss telefonijai (0,3-3,4 kHz) savā rīcībā patur vēsturiskais operators, bet augsto frekvenču diapazonu datu pārraidei (piemēram, ADSL tehnoloģija) izmanto jaunais operators. Tātad šai gadījumā abi operatori var izmantot šo piekļuves tīklu vienlaikus.
Jaunajiem operatoriem var iznomāt visu piekļuves tīklu no centrāles krosa līdz abonenta kabeļu kastītei. Var arī neatsaistīt visu piekļuves tīklu, bet tikai, sākot no kabeļu skapja līdz sadales kastītei (jaunajam operatoram tas iznāktu lētāk).
Lai arī kāds būtu atsaistīšanas veids, jaunajam operatoram jāuzstāda pašam sava centrāle. To iespējams izvietot dažādos veidos (fiziskais, attālais, virtuālais), kurus var arī kombinēt vai modificēt (skat. shēmas).
Fiziskā izvietošana: jaunajam operatoram ir sava teritorija, piemēram, telpa, kuru viņš īrē no tīkla operatora.
Attālā izvietošana: jaunais operators īrē no tīkla operatora kabeļus, bet centrāle izvietota ārpus tā teritorijas, piemēram, kādā netālā ēkā.
Virtuālā izvietošana: jaunais operators novieto savu centrāli un krosu tīkla operatora telpās, turklāt jaunā operatora darbiniekam tiek piešķirta pilnvara, ka viņš drīkst tur darboties. Šī drīzāk ir teorētiska iespēja, kura nav populāra nevienā valstī, jo kurš operators gan vēlas ielaist konkurentu tieši savā darbistabā.
Āķis likumā
A. Čerņakovs-Neimarks: - Latvijas likums Par telekomunikācijām nosaka, ka piekļuves tīkla atsaistīšana ir saistoša visiem, kam ir piekļuves tīkls, - ne tikai operatoram ar būtisku ietekmi tirgū, kā tas ir ES. Tātad tas skar ne tikai Lattelekom, bet šobrīd vēl vismaz 4-5 uzņēmumus (piemēram, Latvijas Dzelzceļš, Aeronavigācijas serviss, Augstceltne u.c.). Kāpēc šīs normas atšķirība Latvijas likumā var kļūt par problēmu? Ja vītais pāris ir brīvs, tad nav nekādu sarežģījumu. Bet, ja līnijas galā pieslēgta abonenta iekārta - piekļuves tīkls jāiznomā kopā ar visu abonentu. Tur arī ir tas āķis. Tieši tāpēc arī ES ir tāda norma, ka piekļuves tīkls jāiznomā tikai operatoriem ar būtisku ietekmi tirgū (OBIT) - lai abonentam būtu izvēle un viņš varētu pāriet pie kāda no jaunajiem operatoriem.
Latvijas jaunā likuma versija nav sasniegusi pat Ministru kabinetu, pie tās vēl strādā darba grupa. Cerams, ka šī norma tiks labota (lai saskanētu ar ES kārtību), bet pagaidām jāiztiek ar tādu likumu, kāds ir.
Pašreizējais Latvijas likums var viegli nogremdēt šo sistēmu arī tāpēc, ka tajā nav paredzēti regulējami piekļuves tīkla atsaistīšanas tarifi. Tos regulēs tikai tirgus. Jācer gan, ka cenas būs saprātīgas, jo pretējā gadījumā šādu pakalpojumu neviens nevēlēsies pirkt un tīkla īpašnieks var palikt bešā. ES regulē tarifus, tur ir izstrādāta metodika, tuvinot tarifus izmaksām.
Kas jāregulē?
Pašreizējais likums nosaka, ka regulatora ziņā ir trīs svarīgas lietas. Jānosaka kārtība, jāuzraksta tehniskie noteikumi un jānosaka ieviešanas termiņi. Visi vajadzīgie dokumenti jau ir izstrādāti, apstiprināti padomē 25. jūnijā un publicēti Latvijas Vēstnesī 11. jūlijā.
- Kad gatavojām šos dokumentus, strādāja arī darba grupa, kur aicinājām gandrīz visus jaunos operatorus, - stāsta A. Čerņakovs-Neimarks. - Uz pirmo sēdi atnāca aptuveni 13, bet uz katru nākamo - aizvien mazāk, līdz beigās palika trīs vai četri. Izrādījās, ka daudzi no jaunajiem operatoriem nebija lasījuši likumu Par telekomunikācijām. Lielai daļai nebija ne jausmas, kas ir piekļuves tīkla atsaistīšana. Tas skaidrojams ar to, ka tikai aptuveni ceturtajā daļā firmu ar šiem jautājumiem nodarbojas telekomunikāciju speciālisti. Dokumentu projekts desmit dienas bija aplūkojams internetā, SPRK mājaslapā. Visiem potenciālajiem piekļuves tīkla lietotājiem lūdzām rakstīt komentārus. Saņēmām tikai divas vēstules, ka iebildumu nav.
Visiem operatoriem, kas saņēmuši licenci uz fiksētā tīkla balss telefonijas pakalpojumiem (to ir 22), izsūtījām vēstules ar jautājumu, vai viņiem ir regulatora izstrādātajiem tehniskajiem noteikumiem atbilstošs piekļuves tīkls. Pamazām apkopojam informāciju arī par to, cik laika vajag, lai operatori sagatavotos piekļuves tīkla atsaistīšanas pakalpojumiem. Tas nozīmē, ka jāatrisina arī dažādi tehniski jautājumi uzņēmuma iekšpusē, jāsagatavo juridiskās procedūras. Kad visa vajadzīgā informācija būs saņemta un izanalizēta, sekos padomes lēmums par pakalpojumu ieviešanu.
Regulators nosaka, kādiem jābūt gala rezultātiem, kādas tehniskās prasības jāievēro. Kā operatori to realizē, tā ir viņu pašu darīšana. Tur regulators neiejaucas. Vienīgais izņēmums - ja starp abām pusēm rodas strīdus situācijas.
Aizstāvam abu pušu intereses
A. Čerņakovs-Neimarks:- Lai viss noritētu korekti, esam izstrādājuši tehniskās prasības. Piemēram, lai tie operatori, kuriem pieder piekļuves tīkls, nemēģinātu pārdot neatbilstošas kvalitātes preci, ieviesām pietiekami stingras tehniskās prasības. Te gan slēpjas vēl kāds zemūdens akmens: ja īpašnieks negribēs, lai no viņa nomātu piekļuves tīklu, viņš var pateikt, ka tīkls neatbilst parametriem. Tāpēc papildinājām minēto normu ar jaunu nosacījumu: ja pieteicējs apšauba pārbaudes rezultātus, viņš var griezties pie regulatora, lai pārbauda tīkla kvalitāti neatkarīgu ekspertu klātbūtnē. Ja izrādītos, ka šaubas par nepatiesu informāciju pamatotas, vainīgajam operatoram būtu jāpiemēro soda sankcijas.
G. Rutka: - Šī norma ir fiksēta dokumentā Piekļuves tīkla atsaistīšanas kārtība. To ieteicams ļoti nopietni izpētīt. Tur teikts, ka pieteicējam ir tiesības griezties pie regulatora, ja tas apšauba piekļuves tīkla īpašnieka protokolā iesniegto parametru atbilstību rezultātiem. Lai to konstatētu, vispirms jāveic ekspertīze, ja vajag, - jādibina darba grupa.
A. Čerņakovs-Neimarks: - Nebūt nav tā, ka regulators aizstāv tikai jauno operatoru intereses. Minētajā dokumentā ir arī norma, ar kuru aizsargājam tīkla īpašnieku. Zinot, ka daļai jauno operatoru ir problēmas ar tehnisko kvalifikāciju, viņi aiz nezināšanas varētu uzstādīt neatbilstošu iekārtu un ievadīt signālu ar pārāk augstu līmeni, kas pēc tam varētu traucēt kaimiņus. Tāpēc regulators ierobežojis tehniskos parametrus: kāds signāla līmenis var būt kabeļa ievadā un kādā frekvenču diapazonā drīkst strādāt.
Visi vajadzīgie dokumenti no regulatora puses izstrādāti. Tagad bumba atrodas otrā laukuma pusē, kur spēlē piekļuves tīklu īpašnieki un to nākamie nomnieki.
Lielāka izvēle - lielāki kreņķi?
Pirmkārt un galvenokārt jaunā piekļuves tīkla atsaistīšanas kārtība attiecas uz Lattelekom. Uzņēmuma speciālisti gan domā, ka tas varētu būt diezgan labs bizness, jo piekļuves tīkla atsaistīšana nepieprasa atsaistīt to, kā nav, tā kā varētu lietderīgi izmantot brīvās kapacitātes. No otras puses, protams, māc bažas, ka daļa Lattelekom klientu varētu izvēlēties jauno operatoru pakalpojumus, ja tie piedāvās izdevīgākus tarifus vai citus nosacījumus. Protams, izšķiroties par šo soli, klientam nav nekādas garantijas, ka pie jaunā operatora būs labāk, toties viņam ir izvēle. Tiesa, izvēle var būt veiksmīga, bet var gadīties arī kaķis maisā.
Būtu vērts pievērst uzmanību kādai niansei. Ja abonents vēlas mainīt operatoru, viņam jāmaksā jaunajam operatoram (savam jaunajam saimniekam) par līnijas ierīkošanu, neatkarīgi no tā, vai pirms tam viņam ir bijusi tālruņa līnija vai ne. Tiesa, vismaz teorētiski pastāv arī cita iespēja: ja reiz jaunajam operatoram ir interese pārvilināt klientus no Lattelekom, varbūt tas var pats kompensēt ierīkošanas izdevumus. Citādi abonents varētu nesaprast, kāpēc viņam jāmaksā par līnijas ierīkošanu, ja viņam tā jau ir (vecā). Tomēr var gadīties arī tā, ka abonents pats ir gatavs piemaksāt (par jaunas līnijas ierīkošanu), jo cer sagaidīt īpašu attieksmi.
Lielākas cerības sagaidīt īpašo attieksmi varētu būt biznesa klientiem, jo tirgus noteikti aizvien vairāk segmentēsies un, kā prognozē nozares analītiķi, jaunie operatori vairāk specializēsies tieši šajā virzienā. Lauku reģioni un privātie klienti tikai retajam varētu šķist pievilcīgs bizness, tāpēc tur diez vai darbosies vairāk par diviem operatoriem. Regulatora speciālisti pieļauj, ka ar jauno kārtību varētu būt problēmas, īpaši sākumā, kamēr sabangotie ūdeņi nomierināsies un migla izklīdīs.