Sakaru Pasaule - Žurnāls par
modernām komunikācijām

  
  


Atpakaļ Jaunais numurs Arhīvs Par mums Meklēšana

Rudeni iespēlējot

   

Spēļvasaras brīnumi

 

Tūlīt, tūlīt būs klāt lielā datorspēļu raža, un šogad tā solas būt patiesi devīga: Stalker, Chrome, LockOn: Modern Air Combat, Halo, vēl daudzi citi un, protams, megaspēle – HalfLife2. Taču šobrīd jāpapriecājas vēl par beidzamajām vasaras izskaņas spēlēm…

 

Pēc atmiņām uz Marsu

Gaidot HalfLife2 un citas lielās spēles, var pakavēties pie šaujamspēļuka Chaser, kas izrādījās tīri patīkams jaunpienācējs FPS (First Person Shooter) pulkā. Spēles vide ir pat ļoti ierasta un šabloniska: drūmā Zemes nākotne, ļaunās milzu korporācijas, bruņotas bandas. Galvenais varonis pamostas ar pilnīgu atmiņas zudumu, viņš nezina, kas viņš ir, kas viņš ir bijis un ko darījis, un visvairāk viņu ieinteresē – kapēc tik daudz dažādu cilvēku tagad mēģina viņu noķert un nogalināt.

Spēļuks sākotnēji pievērš uzmanību ar labi izstrādāto grafiku un nesaraustīto kustīgumu. Ļoti reāls vides objektu izgaismojums, interesantas tekstūras: akcents uz toņiem un pustoņiem, ēnojumiem un gaismas atspulgiem. Serious Sam, piemēram, izskatās koši un iespaidīgi, bet vairāk kā glīts, kustīgs zīmējums. Chaser jau vairāk mēģina izskatīties pēc filmas tieši vizuālā noformējuma ziņā.

Spēles gaitā ir iespēja izmantot visai daudzveidīgu ieroču arsenālu, pabūt dažādās vietās uz Zemes un Marsa, nogalināt veselu gūzmu dažādu nelabvēļu, un tam visam paralēli, pamazām, pa kripatiņai atjaunot atmiņas par sevi un par to, kapēc visa šī jezga ir sākusies. Tieši sižetiskā līnija un spēles vides daudzveidība palīdz spēlei jūs paturēt pie sevis līdz pat beigām, un tas nekas, ka vietas un interjeri jau liksies redzēti citās spēlēs, Chaser nebūs sliktākais jūsu FPS kolekcijas eksemplārs.

 

          Asiņainā bilžu grāmata

Jaunajā FPS spēlē ar nosaukumu XIII notikumi risinās nosacītās mūsdienās, taču situācija arī te nav no mierīgākajām: ir noslepkavots ASV prezidents. Tagad jūs tūlīt smiesities, bet – spēles galvenais varonis atmostas no bezsamaņas un… viņam ir pilnīgs atmiņas zudums. Oriģināli, vai ne J ? Bez XIII un Chaser laikam varētu atcerēties vēl vismaz pāris spēles ar analoģisku sižeta iesākumu. Intriģējoši jau tas ir, tikai nu jau tā kā par biežu…

Spēles XIII idejas ir smeltas no analoģiska nosaukuma komiksiem, kurus, protams, mēs te, Latvijā, ne acīs neesam redzējuši, bet tas nekas – spēle ir gluži vienkārši vēl viens FPS. Ir kāda liela īpatnība: spēle vizuāli ir veidota, izmantojot tā saucamo cel-shading tehniku. Šis modernais vārdiņš nozīmē attēla veidošanas stilu, kas vizuāli imitē ar roku zīmētas, plakanas multiplikācijas filmas kadrus, kas savulaik tika viedoti, krāsojot uz celuloīda loksnēm katru nākamo filmas kadru.

XIII patiešām izskatās interesanti un amizanti, zīmējumu ilūzija ir vismaz tuvplāna scēnās. Ar plašiem ārskatiem gan ir stila problēmas, tie vairs diez ko neizskatās kopumā zīmēti, attālinātiem priekšmetiem ir redzama pārāk smalka detalizācija, pārāk jūtams telpiskums. Apbrīnojami, vai ne? Kas būtu kādreiz domājis, ka pārmetīsim 3D spēlei telpiskumu un augstu detalizāciju… J.

Papildus līdzību zīmētai komiksu grāmatai piedod uzraksti uz ekrāna. Baoomm! sprādzieniem, Tap, tap… naidnieku soļiem aiz stūra un, protams, arī nogalēto nelabvēļu pirmsnāves gārdzieni tiek rakstīti uz ekrāna lieliem sarkaniem burtiem. Ja notiek kas īpašas ievērības cienīgs, tas tiek smuki izzīmēts kā mazu papildu bildīšu sērija uz ekrāna. Cel-shading savā ziņā glābj XIII, jo citādi tas būtu tikai kārtējais šaujamgabals.

 

Ērts ekzoskeletons katrai sezonai

Ir kāds īpašs šarms futūristiskajos lielajos kaujas robotos. Kaut kas saistīts ar lieluma pielūgsmi, kaut kas par to, ka izmēram tomēr ir nozīme. Racionāli ar prātu padomājot, tāds liels metāla milzu lempis diez vai ir militāristu ideālas kaujas mašīnas sapnis, tomēr komiksos, multfilmās un datorspēlēs šie te soļojošie kaujas aparāti tiek vienmēr laipni gaidīti.

Jaunā spēle Battle Engine Aquila (BEA) ir veiksmīgs šāda tipa eksemplārs. Pirmkārt, priecē, ka spēle ir izdevusies gana oriģināla, stilīga, un to pat īsti tieši nav ar ko salīdzināt. Tas nav Transformer vai Robotech ideju pakaļdarinājums, MechWarrior kopija, BEA ir ar īpašu seju. Otrkārt, spēle nav tik primitīva, kā var šķist, paskatoties uz bildēm. Un, treškārt, BEA izskatās tieši tik labi, un vēl pat labāk, nekā var šķist, paskatoties uz tās bildēm.

          Akila ir viena cilvēka vadīts, iespaidīgu izmēru aparāts, pēc būtības ir četrkājains, soļojošs tanks, kas spējīgs arī uz īslaicīgiem lidojumiem. Piedosim spēles veidotājiem to, ka šis aparāts paniski baidās no ūdens, tādējādi tas nav ideāls un absolūti universāls. Tomēr prasmīgās (tas ir – jūsu) rokās Akila ir efektīvs verķis, kas spēj izšķirt mūsējiem par labu visādas sarežģītas kaujas situācijas.

          BEA nav primitīvs bezsmadzeņu šaujamgabals. Gan spēles misiju struktūra, gan Akilas specifiskās tehniskās īpašības ievieš jūtamu taktikas elementu. Akila nevar lidot bezgalīgi, jums pastāvīgi jāseko enerģijas krājumu līmenim un aizsarglauku kondīcijai: bez tiem jūs sašaus kā konservu bundžu. Enerģijas un munīcijas krājumus var atjaunot uz bāzes kuģiem un stacionāros punktos, taču misiju apstākļi piespiedīs jūs nopietni slapstīties un taupīt visu iepriekšminēto.

          Lai gan Battle Engine Aquila ir atnākusi uz PC no konsoļu vides, tā ir visnotaļ vērā ņemama. Glīta, ērti spēlējama, nepretencioza, bet vienlaikus nebūt ne primitīva. Spēles process patīkams, vadība labi adaptēta peles + klaviatūras standartam, grafikas opcijas var pieskaņot pie PC iespējām, un skaņa ir o’kei. Action spēļu, Sci-Fi un arī lidojamo šaujamgabalu cienītāji Akilas dzelzs vēderā jutīsies kā mājās.

 

Zemūdens pastaigas

Beidzot ir sagaidīts angliskais variants zemūdens action spēlei Aquanox2 (spēle jau daudzus mēnešus bija pieejama tās dzimtenē Vācijā), kas turpina bēdīgo stāstu par cilvēces atliekām, kuras mitinās okeānu dzīlēs, slēpjoties no nāvējošās radiācijas uz mūsu planētas virsmas, ko mēs paši, protams, tur arī esam sarūpējuši.

Kā zināms, cilvēki ir kašķīgi un agresīvi radījumi, tāpēc šajās zemūdens kolonijās atkal visi cīnās tā vietā, lai domātu, kā visiem kopīgi izdzīvot un vairoties. Iedomājieties veco kosmisko Wing Commander spēļu struktūru, kur kaujas misijas mijās ar sižetiskiem dialogiem bāzē, un šeit ir tas pats, tikai notiek diezgan depresīvā zemūdens atmosfērā.

Spēles grafiskais kodols nav kardināli mainījies kopš pirmā Aquanox laikiem, un tas ir ļoti žēl. Tā neizskatās tik iespaidīgi, cik jau nu mūsdienās visiem gribētos. Vizuālas pārmaiņas ir, bet tikai viegli kosmētiskas. Ir pozitīvas pārmaiņas datorvadīto cīņubiedru un pretinieku mākslīgajā intelektā, ir mainīta dialogu prezentācija, kā arī ir izveidota diezgan plaša Instant Action izvēlne.

PC spēlēs joprojām ir lidojamo šaujamgabalu (airborne shooters) trūkums, un Aquanox varētu būt labs eksemplārs nesteidzīgās pašaudīšanās cienītājiem, ja vien to no glumajām ūdens dzīlēm izceltu ārā saulītē un pārkrāsotu košākās krāsās.

 

Zaļās dusmas

Ja jums uzlej kādus toksiskus atkritumus, iekož radioaktīvs zirneklis mutants vai ja jūs pašus apstaro ar drausmīgu radiācijas devu, jūs kļūstat par supercilvēku ar pārdabisku spēku un īpašām spējām (kids, dont try this at home... J). Tā gadījās arī Brjūsam Banneram, kas pēc milzīgas gamma radiācijas apstarojama devas laiku pa laikam sāka pārvērsties par milzīgu, zaļu un visai dusmīgu monstru.

Atšķirībā no vairuma jaunām filmām piesaistītiem cash-in datorizējumiem, The Hulk ir tīri baudāms, tiesa, varbūt ne pārāk lielās porcijās. The Hulk relatīvi vienkāršā spēles vadība un visai ievērojamā vides interaktivitāte kopumā rada lieliskas izklaides iespējas. Jūs varat sagrābt tuvāko kareivi un mest to virsū pārējiem, triekt viņu pret visu, kas nu tur tuvumā pagadās. Jūs arīdzan varat paņemt kādu konteineru vai pat automašīnu un mest to vai nu uz nelaimīgajiem kareivjiem vai pret kaut ko eventuāli sprāgstošu, gan vienā, gan otrā gadījumā izraisot iespaidīgus skatus.

Visu šo plašo iespēju spektru var itin mierīgi kontrolēt ar kustības virziena izvēli un četrām darbības pogām, nekā tur sarežģīta nav, tikai diezgan vēlams ir džoistiks vai geimpads. Minētās aktivitātes notiek arī visnotaļ glītā grafiskajā noformējumā, un īpaši varētu paslavēt personāžu animācijas kvalitāti. Gan paša zaļā milža kustības, gan kareivju kustības lidojumos un uz zemes izskatās ļoti pārliecinoši. No otras puses, modelētā vide nav piesātināta ar sīkām detaļām, un plūstošu spēles kustīgumu droši vien varēs panākt arī uz viduvējiem datordzelžiem.

Diez vai visiem būs interese iziet šo spēli līdz beigām, ar laiku procesa vienveidīgums var sākt apnikt, taču zemapziņā apslēpto destruktīvo tieksmju īslaicīgai apmierināšanai The Hulk var lieti noderēt. Tāpat uz spēlēšanu var pieteikties arī reālajā dzīvē par supervaroņiem nekļuvušie… J .

 

 

http://www.chasergame.com/

http://www.whoisxiii.com/

http://www.battleengine.com/

http://www.aquanox-revelation.com/

http://www.thehulk.com/

 

Juris 3Dman PĒRKONS

 

 

 
Design and programming by Anton Alexandrov - 2001