Rudeni iespēlējot
Spēļvasaras brīnumi
Tūlīt,
tūlīt būs klāt lielā datorspēļu raža,
un šogad tā solas būt patiesi devīga: Stalker, Chrome,
LockOn: Modern Air Combat, Halo, vēl daudzi citi un,
protams, megaspēle HalfLife2. Taču šobrīd
jāpapriecājas vēl par beidzamajām vasaras izskaņas
spēlēm
Pēc
atmiņām uz Marsu
Gaidot HalfLife2
un citas lielās spēles, var pakavēties pie
šaujamspēļuka Chaser, kas izrādījās
tīri patīkams jaunpienācējs FPS (First Person Shooter)
pulkā. Spēles vide ir pat ļoti ierasta un šabloniska:
drūmā Zemes nākotne, ļaunās milzu korporācijas,
bruņotas bandas. Galvenais varonis pamostas ar pilnīgu atmiņas
zudumu, viņš nezina, kas viņš ir, kas viņš ir
bijis un ko darījis, un visvairāk viņu ieinteresē
kapēc tik daudz dažādu cilvēku tagad mēģina
viņu noķert un nogalināt.
Spēļuks
sākotnēji pievērš uzmanību ar labi
izstrādāto grafiku un nesaraustīto kustīgumu. Ļoti
reāls vides objektu izgaismojums, interesantas tekstūras: akcents uz
toņiem un pustoņiem, ēnojumiem un gaismas atspulgiem. Serious
Sam, piemēram, izskatās koši un iespaidīgi, bet vairāk
kā glīts, kustīgs zīmējums. Chaser jau
vairāk mēģina izskatīties pēc filmas tieši
vizuālā noformējuma ziņā.
Spēles
gaitā ir iespēja izmantot visai daudzveidīgu ieroču
arsenālu, pabūt dažādās vietās uz Zemes un Marsa,
nogalināt veselu gūzmu dažādu nelabvēļu, un tam
visam paralēli, pamazām, pa kripatiņai atjaunot atmiņas par
sevi un par to, kapēc visa šī jezga ir sākusies. Tieši
sižetiskā līnija un spēles vides daudzveidība
palīdz spēlei jūs paturēt pie sevis līdz pat beigām,
un tas nekas, ka vietas un interjeri jau liksies redzēti citās
spēlēs, Chaser nebūs sliktākais jūsu FPS
kolekcijas eksemplārs.
Asiņainā bilžu
grāmata
Jaunajā FPS spēlē ar
nosaukumu XIII notikumi risinās nosacītās
mūsdienās, taču situācija arī te nav no
mierīgākajām: ir noslepkavots ASV prezidents. Tagad jūs
tūlīt smiesities, bet spēles galvenais varonis atmostas no
bezsamaņas un
viņam ir pilnīgs atmiņas zudums.
Oriģināli, vai ne J ? Bez XIII un Chaser laikam
varētu atcerēties vēl vismaz pāris spēles ar
analoģisku sižeta iesākumu. Intriģējoši jau tas
ir, tikai nu jau tā kā par biežu
Spēles XIII idejas ir
smeltas no analoģiska nosaukuma komiksiem, kurus, protams, mēs te,
Latvijā, ne acīs neesam redzējuši, bet tas nekas
spēle ir gluži vienkārši vēl viens FPS. Ir kāda
liela īpatnība: spēle vizuāli ir veidota, izmantojot
tā saucamo cel-shading tehniku. Šis modernais vārdiņš nozīmē
attēla veidošanas stilu, kas vizuāli imitē ar roku
zīmētas, plakanas multiplikācijas filmas kadrus, kas savulaik
tika viedoti, krāsojot uz celuloīda loksnēm katru nākamo
filmas kadru.
XIII patiešām izskatās
interesanti un amizanti, zīmējumu ilūzija ir vismaz
tuvplāna scēnās. Ar plašiem ārskatiem gan ir stila
problēmas, tie vairs diez ko neizskatās kopumā zīmēti,
attālinātiem priekšmetiem ir redzama pārāk smalka
detalizācija, pārāk jūtams telpiskums. Apbrīnojami,
vai ne? Kas būtu kādreiz domājis, ka pārmetīsim 3D
spēlei telpiskumu un augstu detalizāciju
J.
Papildus līdzību
zīmētai komiksu grāmatai piedod uzraksti uz ekrāna. Baoomm!
sprādzieniem, Tap, tap
naidnieku soļiem aiz stūra un,
protams, arī nogalēto nelabvēļu pirmsnāves
gārdzieni tiek rakstīti uz ekrāna lieliem sarkaniem burtiem. Ja
notiek kas īpašas ievērības cienīgs, tas tiek smuki
izzīmēts kā mazu papildu bildīšu sērija uz
ekrāna. Cel-shading savā ziņā glābj XIII,
jo citādi tas būtu tikai kārtējais šaujamgabals.
Ērts ekzoskeletons katrai sezonai
Ir kāds īpašs
šarms futūristiskajos lielajos kaujas robotos. Kaut kas saistīts
ar lieluma pielūgsmi, kaut kas par to, ka izmēram tomēr ir
nozīme. Racionāli ar prātu padomājot, tāds liels
metāla milzu lempis diez vai ir militāristu ideālas kaujas
mašīnas sapnis, tomēr komiksos, multfilmās un
datorspēlēs šie te soļojošie kaujas aparāti tiek
vienmēr laipni gaidīti.
Jaunā spēle Battle
Engine Aquila (BEA) ir veiksmīgs šāda tipa eksemplārs.
Pirmkārt, priecē, ka spēle ir izdevusies gana
oriģināla, stilīga, un to pat īsti tieši nav ar ko
salīdzināt. Tas nav Transformer vai Robotech ideju
pakaļdarinājums, MechWarrior kopija, BEA ir ar īpašu
seju. Otrkārt, spēle nav tik primitīva, kā var šķist,
paskatoties uz bildēm. Un, treškārt, BEA izskatās
tieši tik labi, un vēl pat labāk, nekā var šķist,
paskatoties uz tās bildēm.
Akila ir viena
cilvēka vadīts, iespaidīgu izmēru aparāts, pēc
būtības ir četrkājains, soļojošs tanks, kas
spējīgs arī uz īslaicīgiem lidojumiem. Piedosim
spēles veidotājiem to, ka šis aparāts paniski baidās
no ūdens, tādējādi tas nav ideāls un absolūti
universāls. Tomēr prasmīgās (tas ir jūsu) rokās
Akila ir efektīvs verķis, kas spēj izšķirt
mūsējiem par labu visādas sarežģītas kaujas
situācijas.
BEA nav
primitīvs bezsmadzeņu šaujamgabals. Gan spēles misiju
struktūra, gan Akilas specifiskās tehniskās
īpašības ievieš jūtamu taktikas elementu. Akila nevar
lidot bezgalīgi, jums pastāvīgi jāseko enerģijas
krājumu līmenim un aizsarglauku kondīcijai: bez tiem jūs
sašaus kā konservu bundžu. Enerģijas un munīcijas
krājumus var atjaunot uz bāzes kuģiem un stacionāros
punktos, taču misiju apstākļi piespiedīs jūs nopietni
slapstīties un taupīt visu iepriekšminēto.
Lai gan Battle Engine
Aquila ir atnākusi uz PC no konsoļu vides, tā ir
visnotaļ vērā ņemama. Glīta, ērti
spēlējama, nepretencioza, bet vienlaikus nebūt ne
primitīva. Spēles process patīkams, vadība labi
adaptēta peles + klaviatūras standartam, grafikas opcijas var
pieskaņot pie PC iespējām, un skaņa ir okei. Action
spēļu, Sci-Fi un arī lidojamo šaujamgabalu
cienītāji Akilas dzelzs vēderā jutīsies kā
mājās.
Zemūdens pastaigas
Beidzot ir sagaidīts
angliskais variants zemūdens action spēlei Aquanox2
(spēle jau daudzus mēnešus bija pieejama tās dzimtenē
Vācijā), kas turpina bēdīgo stāstu par cilvēces
atliekām, kuras mitinās okeānu dzīlēs, slēpjoties
no nāvējošās radiācijas uz mūsu planētas
virsmas, ko mēs paši, protams, tur arī esam
sarūpējuši.
Kā zināms, cilvēki
ir kašķīgi un agresīvi radījumi, tāpēc
šajās zemūdens kolonijās atkal visi cīnās tā
vietā, lai domātu, kā visiem kopīgi izdzīvot un
vairoties. Iedomājieties veco kosmisko Wing Commander
spēļu struktūru, kur kaujas misijas mijās ar
sižetiskiem dialogiem bāzē, un šeit ir tas pats, tikai
notiek diezgan depresīvā zemūdens atmosfērā.
Spēles grafiskais kodols nav kardināli
mainījies kopš pirmā Aquanox laikiem, un tas ir ļoti
žēl. Tā neizskatās tik iespaidīgi, cik jau nu mūsdienās
visiem gribētos. Vizuālas pārmaiņas ir, bet tikai viegli
kosmētiskas. Ir pozitīvas pārmaiņas datorvadīto
cīņubiedru un pretinieku mākslīgajā intelektā, ir
mainīta dialogu prezentācija, kā arī ir izveidota diezgan
plaša Instant Action izvēlne.
PC spēlēs joprojām
ir lidojamo šaujamgabalu (airborne shooters) trūkums, un Aquanox
varētu būt labs eksemplārs nesteidzīgās
pašaudīšanās cienītājiem, ja vien to no
glumajām ūdens dzīlēm izceltu ārā
saulītē un pārkrāsotu košākās
krāsās.
Zaļās
dusmas
Ja jums
uzlej kādus toksiskus atkritumus, iekož radioaktīvs zirneklis mutants
vai ja jūs pašus apstaro ar drausmīgu radiācijas devu,
jūs kļūstat par supercilvēku ar pārdabisku spēku
un īpašām spējām (kids, dont try this at home...
J). Tā gadījās
arī Brjūsam Banneram, kas pēc milzīgas gamma
radiācijas apstarojama devas laiku pa laikam sāka
pārvērsties par milzīgu, zaļu un visai dusmīgu
monstru.
Atšķirībā
no vairuma jaunām filmām piesaistītiem cash-in
datorizējumiem, The Hulk ir tīri baudāms, tiesa,
varbūt ne pārāk lielās porcijās. The Hulk
relatīvi vienkāršā spēles vadība un visai
ievērojamā vides interaktivitāte kopumā rada lieliskas
izklaides iespējas. Jūs varat sagrābt tuvāko kareivi un
mest to virsū pārējiem, triekt viņu pret visu, kas nu tur
tuvumā pagadās. Jūs arīdzan varat paņemt kādu
konteineru vai pat automašīnu un mest to vai nu uz nelaimīgajiem
kareivjiem vai pret kaut ko eventuāli sprāgstošu, gan
vienā, gan otrā gadījumā izraisot iespaidīgus skatus.
Visu
šo plašo iespēju spektru var itin mierīgi kontrolēt ar
kustības virziena izvēli un četrām darbības
pogām, nekā tur sarežģīta nav, tikai diezgan
vēlams ir džoistiks vai geimpads. Minētās aktivitātes
notiek arī visnotaļ glītā grafiskajā
noformējumā, un īpaši varētu paslavēt
personāžu animācijas kvalitāti. Gan paša
zaļā milža kustības, gan kareivju kustības lidojumos
un uz zemes izskatās ļoti pārliecinoši. No otras puses,
modelētā vide nav piesātināta ar sīkām
detaļām, un plūstošu spēles kustīgumu droši
vien varēs panākt arī uz viduvējiem datordzelžiem.
Diez
vai visiem būs interese iziet šo spēli līdz beigām, ar
laiku procesa vienveidīgums var sākt apnikt, taču
zemapziņā apslēpto destruktīvo tieksmju
īslaicīgai apmierināšanai The Hulk var lieti
noderēt. Tāpat uz spēlēšanu var pieteikties arī
reālajā dzīvē par supervaroņiem nekļuvušie
J .
http://www.chasergame.com/
http://www.whoisxiii.com/
http://www.battleengine.com/
http://www.aquanox-revelation.com/
http://www.thehulk.com/
Juris
3Dman PĒRKONS
Tūlīt, tūlīt būs klāt lielā datorspēļu raža, un šogad tā solas būt patiesi devīga: Stalker, Chrome, LockOn: Modern Air Combat, Halo, vēl daudzi citi un, protams, megaspēle HalfLife2. Taču šobrīd jāpapriecājas vēl par beidzamajām vasaras izskaņas spēlēm
Pēc atmiņām uz Marsu
Gaidot HalfLife2 un citas lielās spēles, var pakavēties pie šaujamspēļuka Chaser, kas izrādījās tīri patīkams jaunpienācējs FPS (First Person Shooter) pulkā. Spēles vide ir pat ļoti ierasta un šabloniska: drūmā Zemes nākotne, ļaunās milzu korporācijas, bruņotas bandas. Galvenais varonis pamostas ar pilnīgu atmiņas zudumu, viņš nezina, kas viņš ir, kas viņš ir bijis un ko darījis, un visvairāk viņu ieinteresē kapēc tik daudz dažādu cilvēku tagad mēģina viņu noķert un nogalināt.
Spēļuks sākotnēji pievērš uzmanību ar labi izstrādāto grafiku un nesaraustīto kustīgumu. Ļoti reāls vides objektu izgaismojums, interesantas tekstūras: akcents uz toņiem un pustoņiem, ēnojumiem un gaismas atspulgiem. Serious Sam, piemēram, izskatās koši un iespaidīgi, bet vairāk kā glīts, kustīgs zīmējums. Chaser jau vairāk mēģina izskatīties pēc filmas tieši vizuālā noformējuma ziņā.
Spēles gaitā ir iespēja izmantot visai daudzveidīgu ieroču arsenālu, pabūt dažādās vietās uz Zemes un Marsa, nogalināt veselu gūzmu dažādu nelabvēļu, un tam visam paralēli, pamazām, pa kripatiņai atjaunot atmiņas par sevi un par to, kapēc visa šī jezga ir sākusies. Tieši sižetiskā līnija un spēles vides daudzveidība palīdz spēlei jūs paturēt pie sevis līdz pat beigām, un tas nekas, ka vietas un interjeri jau liksies redzēti citās spēlēs, Chaser nebūs sliktākais jūsu FPS kolekcijas eksemplārs.
Asiņainā bilžu grāmata
Jaunajā FPS spēlē ar nosaukumu XIII notikumi risinās nosacītās mūsdienās, taču situācija arī te nav no mierīgākajām: ir noslepkavots ASV prezidents. Tagad jūs tūlīt smiesities, bet spēles galvenais varonis atmostas no bezsamaņas un viņam ir pilnīgs atmiņas zudums. Oriģināli, vai ne J ? Bez XIII un Chaser laikam varētu atcerēties vēl vismaz pāris spēles ar analoģisku sižeta iesākumu. Intriģējoši jau tas ir, tikai nu jau tā kā par biežu
Spēles XIII idejas ir smeltas no analoģiska nosaukuma komiksiem, kurus, protams, mēs te, Latvijā, ne acīs neesam redzējuši, bet tas nekas spēle ir gluži vienkārši vēl viens FPS. Ir kāda liela īpatnība: spēle vizuāli ir veidota, izmantojot tā saucamo cel-shading tehniku. Šis modernais vārdiņš nozīmē attēla veidošanas stilu, kas vizuāli imitē ar roku zīmētas, plakanas multiplikācijas filmas kadrus, kas savulaik tika viedoti, krāsojot uz celuloīda loksnēm katru nākamo filmas kadru.
XIII patiešām izskatās interesanti un amizanti, zīmējumu ilūzija ir vismaz tuvplāna scēnās. Ar plašiem ārskatiem gan ir stila problēmas, tie vairs diez ko neizskatās kopumā zīmēti, attālinātiem priekšmetiem ir redzama pārāk smalka detalizācija, pārāk jūtams telpiskums. Apbrīnojami, vai ne? Kas būtu kādreiz domājis, ka pārmetīsim 3D spēlei telpiskumu un augstu detalizāciju J.
Papildus līdzību zīmētai komiksu grāmatai piedod uzraksti uz ekrāna. Baoomm! sprādzieniem, Tap, tap naidnieku soļiem aiz stūra un, protams, arī nogalēto nelabvēļu pirmsnāves gārdzieni tiek rakstīti uz ekrāna lieliem sarkaniem burtiem. Ja notiek kas īpašas ievērības cienīgs, tas tiek smuki izzīmēts kā mazu papildu bildīšu sērija uz ekrāna. Cel-shading savā ziņā glābj XIII, jo citādi tas būtu tikai kārtējais šaujamgabals.
Ērts ekzoskeletons katrai sezonai
Ir kāds īpašs šarms futūristiskajos lielajos kaujas robotos. Kaut kas saistīts ar lieluma pielūgsmi, kaut kas par to, ka izmēram tomēr ir nozīme. Racionāli ar prātu padomājot, tāds liels metāla milzu lempis diez vai ir militāristu ideālas kaujas mašīnas sapnis, tomēr komiksos, multfilmās un datorspēlēs šie te soļojošie kaujas aparāti tiek vienmēr laipni gaidīti.
Jaunā spēle Battle Engine Aquila (BEA) ir veiksmīgs šāda tipa eksemplārs. Pirmkārt, priecē, ka spēle ir izdevusies gana oriģināla, stilīga, un to pat īsti tieši nav ar ko salīdzināt. Tas nav Transformer vai Robotech ideju pakaļdarinājums, MechWarrior kopija, BEA ir ar īpašu seju. Otrkārt, spēle nav tik primitīva, kā var šķist, paskatoties uz bildēm. Un, treškārt, BEA izskatās tieši tik labi, un vēl pat labāk, nekā var šķist, paskatoties uz tās bildēm.
Akila ir viena cilvēka vadīts, iespaidīgu izmēru aparāts, pēc būtības ir četrkājains, soļojošs tanks, kas spējīgs arī uz īslaicīgiem lidojumiem. Piedosim spēles veidotājiem to, ka šis aparāts paniski baidās no ūdens, tādējādi tas nav ideāls un absolūti universāls. Tomēr prasmīgās (tas ir jūsu) rokās Akila ir efektīvs verķis, kas spēj izšķirt mūsējiem par labu visādas sarežģītas kaujas situācijas.
BEA nav primitīvs bezsmadzeņu šaujamgabals. Gan spēles misiju struktūra, gan Akilas specifiskās tehniskās īpašības ievieš jūtamu taktikas elementu. Akila nevar lidot bezgalīgi, jums pastāvīgi jāseko enerģijas krājumu līmenim un aizsarglauku kondīcijai: bez tiem jūs sašaus kā konservu bundžu. Enerģijas un munīcijas krājumus var atjaunot uz bāzes kuģiem un stacionāros punktos, taču misiju apstākļi piespiedīs jūs nopietni slapstīties un taupīt visu iepriekšminēto.
Lai gan Battle Engine Aquila ir atnākusi uz PC no konsoļu vides, tā ir visnotaļ vērā ņemama. Glīta, ērti spēlējama, nepretencioza, bet vienlaikus nebūt ne primitīva. Spēles process patīkams, vadība labi adaptēta peles + klaviatūras standartam, grafikas opcijas var pieskaņot pie PC iespējām, un skaņa ir okei. Action spēļu, Sci-Fi un arī lidojamo šaujamgabalu cienītāji Akilas dzelzs vēderā jutīsies kā mājās.
Zemūdens pastaigas
Beidzot ir sagaidīts angliskais variants zemūdens action spēlei Aquanox2 (spēle jau daudzus mēnešus bija pieejama tās dzimtenē Vācijā), kas turpina bēdīgo stāstu par cilvēces atliekām, kuras mitinās okeānu dzīlēs, slēpjoties no nāvējošās radiācijas uz mūsu planētas virsmas, ko mēs paši, protams, tur arī esam sarūpējuši.
Kā zināms, cilvēki ir kašķīgi un agresīvi radījumi, tāpēc šajās zemūdens kolonijās atkal visi cīnās tā vietā, lai domātu, kā visiem kopīgi izdzīvot un vairoties. Iedomājieties veco kosmisko Wing Commander spēļu struktūru, kur kaujas misijas mijās ar sižetiskiem dialogiem bāzē, un šeit ir tas pats, tikai notiek diezgan depresīvā zemūdens atmosfērā.
Spēles grafiskais kodols nav kardināli mainījies kopš pirmā Aquanox laikiem, un tas ir ļoti žēl. Tā neizskatās tik iespaidīgi, cik jau nu mūsdienās visiem gribētos. Vizuālas pārmaiņas ir, bet tikai viegli kosmētiskas. Ir pozitīvas pārmaiņas datorvadīto cīņubiedru un pretinieku mākslīgajā intelektā, ir mainīta dialogu prezentācija, kā arī ir izveidota diezgan plaša Instant Action izvēlne.
PC spēlēs joprojām ir lidojamo šaujamgabalu (airborne shooters) trūkums, un Aquanox varētu būt labs eksemplārs nesteidzīgās pašaudīšanās cienītājiem, ja vien to no glumajām ūdens dzīlēm izceltu ārā saulītē un pārkrāsotu košākās krāsās.
Zaļās dusmas
Ja jums uzlej kādus toksiskus atkritumus, iekož radioaktīvs zirneklis mutants vai ja jūs pašus apstaro ar drausmīgu radiācijas devu, jūs kļūstat par supercilvēku ar pārdabisku spēku un īpašām spējām (kids, dont try this at home... J). Tā gadījās arī Brjūsam Banneram, kas pēc milzīgas gamma radiācijas apstarojama devas laiku pa laikam sāka pārvērsties par milzīgu, zaļu un visai dusmīgu monstru.
Atšķirībā no vairuma jaunām filmām piesaistītiem cash-in datorizējumiem, The Hulk ir tīri baudāms, tiesa, varbūt ne pārāk lielās porcijās. The Hulk relatīvi vienkāršā spēles vadība un visai ievērojamā vides interaktivitāte kopumā rada lieliskas izklaides iespējas. Jūs varat sagrābt tuvāko kareivi un mest to virsū pārējiem, triekt viņu pret visu, kas nu tur tuvumā pagadās. Jūs arīdzan varat paņemt kādu konteineru vai pat automašīnu un mest to vai nu uz nelaimīgajiem kareivjiem vai pret kaut ko eventuāli sprāgstošu, gan vienā, gan otrā gadījumā izraisot iespaidīgus skatus.
Visu šo plašo iespēju spektru var itin mierīgi kontrolēt ar kustības virziena izvēli un četrām darbības pogām, nekā tur sarežģīta nav, tikai diezgan vēlams ir džoistiks vai geimpads. Minētās aktivitātes notiek arī visnotaļ glītā grafiskajā noformējumā, un īpaši varētu paslavēt personāžu animācijas kvalitāti. Gan paša zaļā milža kustības, gan kareivju kustības lidojumos un uz zemes izskatās ļoti pārliecinoši. No otras puses, modelētā vide nav piesātināta ar sīkām detaļām, un plūstošu spēles kustīgumu droši vien varēs panākt arī uz viduvējiem datordzelžiem.
Diez vai visiem būs interese iziet šo spēli līdz beigām, ar laiku procesa vienveidīgums var sākt apnikt, taču zemapziņā apslēpto destruktīvo tieksmju īslaicīgai apmierināšanai The Hulk var lieti noderēt. Tāpat uz spēlēšanu var pieteikties arī reālajā dzīvē par supervaroņiem nekļuvušie J .
http://www.chasergame.com/
http://www.whoisxiii.com/
http://www.battleengine.com/
http://www.aquanox-revelation.com/
http://www.thehulk.com/
Juris 3Dman PĒRKONS