Speciālie paņēmieni portreta fotogrāfijā

 

Lai fotoportretu padarītu izteiksmīgāku vai mākslinieciskāku, bieži vien fotogrāfi izmanto speciālus attēla veidošanas paņēmienus - efektus. Taču tie jāizmanto saprātīgi. Speciālie efekti nedrīkst nomākt pašu portretu, – tiem jāveido noskaņa, jāizceļ tā doma, ko fotogrāfs vēlējies pateikt. Tas nenozīmē, ka efektus var izmantot tikai psiholoģiskā portreta veidošanā. Tieši pretēji – tos var lietot jebkura stila fotogrāfijā. Speciālos efektus iegūst divu veidu paņēmienos – pirmsapstrādes un pēcapstrādes. Bet, pirms kādu paņēmienu lietot, rūpīgi jāizsver, vai konkrētais efekts attēlu uzlabos vai sabojās. Ja nav pārliecības, ka fotogrāfija kļūs labāka, labāk to neaiztikt.

 

Pirmsapstrādes paņēmiens

Pirmsapstrādes paņēmienā iegūtais oriģinālais attēls jau fotografējot ir apstrādāts ar kādu efektu un gadījumā, ja ideja nav izdevusies, atgriezties sākumstadijā vairs nav iespējams. Ja nu vienīgi var mēģināt atkārtot fotoseansu. Lai iegūtu efektus, šajā paņēmienā izmanto dažādus gaismas filtrus – efektfiltrus, prizmas un dažādas objektīva maskas. Izmantojot šo paņēmienu, fotogrāfam jāstrādā ļoti rūpīgi un rezultāts jājūt, pirms tas ir redzams uz fotopapīra vai datora ekrāna.

 

Efektfiltri

Portretu fotogrāfijā vispopulārākie ir gaismu izkliedējošie filtri, biežāk saukti par soft filtriem (angļu val.). Tie rada it kā mazliet neasa attēla efektu – maigu, romantisku noskaņu. Soft filtrus bieži izmanto, fotografējot salonā, – kāzām, ģimenes bildēm. Taču ar panākumiem tie ir izmantojami arī brīvā dabā. Filtriem var būt dažāda izkliedētības pakāpe, līdz ar ko mainās efekta stiprums. Mēdz būt arī filtri, kam efekts ir tikai malās, centrā attēls saglabājas nemainīgs. Tādējādi iegūstam portretu uz daļēji izplūduša fona.

Krāsu efektfiltri, atšķirībā no krāsu koriģējošiem filtriem, kas nepareizas gaismas apstākļos palīdz veidot pareizu krāsu attēlu, pierasto krāsu gammu pārveido par sirreālu. Tie ir visdažādākos toņos, arī ar vairāku krāsu pāreju, taču portreta fotogrāfijā tomēr vienkrāsas maigie toņi ir noteicošie.

Iecienīts ir zvaigznīšu efekta filtrs, kas spožā attēla punktā rada īpaši izteiksmīgu vizuālo efektu – starus daudzstaru zvaigznītes izskatā. Portreta fotogrāfijā šo filtru biežāk lieto gadījumos, ja jāizceļ spīdīgas rotaslietas, kas nu zaigos kā simts zvaigznītes. Tomēr izmantojot zvaigznītes filtru, jāuzmanās, lai efekts nebūtu pārspīlēts. Piemēram, fotografējot negrimētu, spīdīgu seju, zvaigznītes filtru labāk neizmantot, jo efekts kļūs nebaudāms – spīdīgās sejas daļas mirdzēs vienās zvaigznītēs.

 

Prizmas

Dažreiz pirms objektīva novieto speciālu prizmu, kas attēlu sadala trīs, četrās vai vairāk daļās – portrets izskatās kā kaleidoskopā. Tā kā iegūtais efekts ir vienkāršs un tehniski diezgan raupjš, praksē to lieto reti, taču dažos gadījumos, piemēram, humoristiskā portretā par personības dalīšanos, šis ir tieši laikā.

 

Maskas

Maskas izmanto, lai aizsegtu vai noēnotu kādu kadra daļu. Piemēram, maska ar atslēgas cauruma izskata izgriezumu, uz attēla radīs efektu, it kā skatoties pa atslēgas caurumu. Efekta stiprumu un malu neasuma pakāpi var mainīt ar maskas izgriezuma lielumu, tās attālumu līdz objektīvam vai objektīva diafragmēšanu. Maskas visbiežāk ir paštaisītas un izgriezuma izskats ir autora paša ziņā, taču tās ražo arī rūpnieciski. Pie objektīva tās stiprina kā gaismas filtrus vai ar speciālu nestandarta gaismas filtru pārejas sistēmu.

 

Montāža uzņemšanas gaitā

Montēt uzņemšanas gaitā nemaz nav tik sarežģīti. Nepieciešams aparāts, ar kuru var fotografēt vairākas reizes uz viena kadra, stabils statīvs un objektīva maska, kurai pārmaiņus var aizsegt vienu vai otru pusi. Protams, nekādus sarežģītus montāžas trikus neizdosies iegūt, taču vienu un to pašu cilvēku divreiz uz viena kadra gan varēs iegūt. Vispirms modelim jāatrodas tajā kadra daļā, kura nav aizsegta, pēc nofotografēšanas maskai jāsamaina aizsegtās daļas un modelim jāpārvietojas uz to kadra daļu, kas tagad nav aizsegta.

Jāņem vērā, ka abas reizes jāfotografē uz viena un tā paša kadra un fotoaparātu nedrīkst izkustināt. Rezultātā fons, kas abās reizēs bija nekustīgs, būs redzams abās kadra pusītēs, bet modelis – dubultojies, jo bija mainījis atrašanās vietu.

 

Pēcapstrādes paņēmiens

Pēcapstrādes paņēmienā iegūtais attēls ir tīrs, un fotogrāfs turpmāk var lietot jebkuru no pēcapstrādes paņēmiena efektiem, nesabojājot oriģinālu (pirms apstrādes tas ir jādublē). Šajā gadījumā paveras iespējas neierobežotiem eksperimentiem un variācijām.

Pirmsdatoru laikmetā efektu iegūšanai izmantoja dažādus tehniski ķīmiskus paņēmienus, kas bija visai sarežģīti, laika un darba ietilpīgi. Mūsdienās šo nepateicīgo darbu pilnībā aizstāj dators, kas efektu iegūšanu atvieglo daudzkārt. Kādreiz vajadzēja veselu dienu vai pat divas, lai iegūtu galīgo rezultātu, šobrīd pietiek ar pusstundu vai vēl mazāk. Bet tā kā tagad efektus var iegūt bez pūlēm un krietni dažādākus nekā fotogrāfiskā ceļā, bieži vien fotogrāfi pārāk iekrīt efektu veidošanas transā, tā ka oriģinālais portrets vairs nav saskatāms un attēls kļūst par datorgrafiku. Taču īstie fotoefekti iegūstami tikai laboratorijā pie sarkanās gaismas, tādēļ šeit apskatīsim tradicionālos fotoefektu iegūšanas veidus.

 

Grafika, solarizācija, izohēlija un pseidoreljefs

Grafika ir interesants izteiksmes līdzeklis portreta fotogrāfijā. To var iegūt, izdalot no negatīva tikai divus krāsu toņus – melnu un baltu. Tā kā pustoņu nav, svarīgi ir tikai kontrasti, kas veido priekšstatu par portretu.

Solarizācija (Sabatjē efekts) veidojas fotomateriāla attīstīšanas laikā, to otrreiz sagaismojot un turpinot attīstīt. Rezultātā attīstās blīvs, gandrīz necaurspīdīgs attēls, kas sastāv no baltām līnijām. Tā kā efekts veidojas tikai starp kontrastainiem laukumiem, solarizējamais attēls ir jāsagatavo, pārkopējot to uz kontrastaina fotomateriāla. Oriģinālais negatīvs nav derīgs solarizēšanai. Jo grafiskāks attēls, jo solarizācijas efekts būs tīrāks un izteiksmīgāks.

Izohēlijas tehnika ir 3–5 un vairāk dažāda blīvuma pelēko toņu izdalīšana no oriģinālā attēla. Šis tehnikas veids portretu fotogrāfijām ir vairāk piemērots, jo izskatās līdzīgi oriģinālam, tikai krietni mākslinieciskāk. Tehniski to veic, no oriģinālā negatīva izveidojot tik daudz dažāda blīvuma grafiskas negatīva kopijas, cik toņu paredzēts. Galīgo attēlu iegūst, secīgi kopējot visus starpnegatīvus uz vienas fotopapīra loksnes, ievērojot precīzu attēla savietojamību. Tehnikas veids ir visai sarežģīts, taču iegūtais efekts pārliecinošs.

Pseidoreljefs portreta fotogrāfijā rada īpašu telpiskuma ilūziju. Vispirms no negatīva jāizgatavo maza blīvuma diapozitīvs, tad tie abi ar nelielu nobīdi jāsaliek kopā un jākopē attēls. Efekta stiprumu variē ar diapozitīva blīvuma, neasuma un nobīdes pakāpēm.

Šie tehnikas veidi, it īpaši ar krāsu fotomateriāliem, laboratorijā ir smalks un piņķerīgs process, kam vajag iemaņu, taču iegūtais attēls būs absolūts autordarbs, nevis datortehnikas paveikts ciparu pārveidojums.

 

Tonēšana

Melnbaltā attēla tonēšana radās, vēl pirms krāsu fotogrāfija sāka soļot savā uzvaras gājienā. Lai piešķirtu melnbaltajam fotoportretam vēlamo noskaņu, auksti pelēko attēlu speciālā ķīmiska satura šķīdumā ietonē kādā krāsā. Vispopulārākais krāsu tonis ir gaiši brūns jeb sēpija. Attēlam izveidojas romantiska, silti brūna noskaņa, kas fotoportretam ir ļoti piemērota. Taču var krāsot arī citās krāsās. Piemēram, bieži vien attēls zilā tonī izskatās izteiksmīgs. Bet nevajadzētu aizrauties ar pārāk spilgtu toni, fotoportrets vislabāk izskatās iekrāsots maigā tonī. Toņa stiprumu var variēt, mainot fotogrāfijas apstrādes laiku tonēšanas šķīdumā.

 

Izkrāsošana

Melnbaltā fotoportreta izkrāsošana ir interesanta krāsu foto imitācija, kur autors var piešķirt attēlam īpašu noskaņu, kas nav iespējama, izmantojot krāsu fotomateriālus. Varētu teikt, ka šis tehnikas veids ir vismākslinieciskākais, jo fotogrāfs fotogrāfiju burtiski pārzīmē. Attēlu var krāsot ar akvareļu vai anilīna krāsām, labāk ar anilīna, jo tās ir noturīgas pret mitrumu.

Fotogrāfijas vēlams kopēt uz parastā fotopapīra. Polietilēna pamatnes fotopapīrs ļoti ātri iesūc krāsu, un pieļautās kļūdas vairs nav iespējams izlabot. Pirms izkrāsošanas fotoportretu var tonēt, piemēram, sēpijas tonī. Tad efekts būs vēl interesantāks, jo nevajadzēs pārkrāsot visu attēlu, tikai iekrāsot dažas tās daļas.

 

Montāža un maskas

Montāža fotolaboratorijā šobrīd ir tik novecojis process, ka to praksē vairs nelieto. Vajadzēja milzīgu pacietību un precizitāti, speciālus uzņemšanas apstākļus. Tagad montāžas darbiem izmanto datoru, kur katru modeli var izgriezt, pat neskatoties uz raibu fonu. Protams, arī strādājot ar datoru, labāk, ja fons ir vienā tonī. Tad modeli ir vieglāk izgriezt un ielikt vajadzīgajā vietā. Attēla ticamības dēļ svarīgi saglabāt fona kadra un iemontējamā modeļa kadra apgaismojuma krišanas leņķus. Lielākā kļūda ir samontēt kadrus, kur uz saulrieta fona uzmontē modeli, kas bildēts tiešā pusdienlaika saules gaismā.

Tāpat kā fotografējot, arī pašrocīgi kopējot var izmantot tādas pašas maskas ar izgriezumu, tikai šeit iegūstam pretēju efektu – attēla malas ir nevis tumšākas, bet gaišākas, jo kopējam no negatīva attēla. Lai iegūtu noēnojuma efektu, ir jālieto pretējas maskas – jānoēno tā daļa, kas jāsaglabā normālā blīvumā.

 

Graudainība

Parasti visi fotogrāfi, it īpaši portretu fotogrāfijā, izvairās no jutīgām filmiņām, kas veido rupju graudu, un tas ir pareizi, taču dažreiz rupjš grauds ir visai izteiksmīgs līdzeklis īpašas noskaņas radīšanai. Pašam kopējot fotogrāfijas, rupju graudu iegūst, pirmkārt, fotografējot uz jutīgas filmiņas, kas pati par sevi ir graudaina. Otrkārt, attīsta speciālos attīstītājos, kas palielina graudainību vai kopē caur speciāli sagatavotu rupjgraudainu rastru.

 

Elmārs RUDZĪTIS,

foto ziņu aģentūras A.F.I. direktors