Sakaru Pasaule - Žurnāls par
modernām komunikācijām

  
  


Atpakaļ Jaunais numurs Arhīvs Par mums Meklēšana

Pirms 75 gadiem

   

PIRMS 75 GADIEM

 

Kādi nozīmīgi notikumi bija Latvijas elektrosakaros pirms 75 gadiem? Pirmajā vietā - Rīgas Galvenās ATC montāžas darbu pabeigšana. GATC samontēja ar firmas Mix und Genest izgatavoto automātiskās telefona centrāles iekārtu 13000 abonentu līnijām. Iekārta izvietota Kalēju ielas 48. namā. 2000 numuru iekārtu šajā gadā samontēja arī K. Barona ielas 69. namā. Rīgā bija ieviesta piecu ciparu numerācija.

Vēsturiski interesants ir  L. M. Ericsson firmas raţoto un Audēju ielas 15. namâ uzstâdîto 20 komutatoru liktenis. Pēc ATC montâţas đos komutatorus neizmeta, bet gan izremontçja un sadalîja uzstâdîđanai Majoros (3), Mellužos (1), Rēzeknē (3), Ventspilī (3), Daugavpilī (4), Valmierā (3), Jelgavā (3) Ir zināms, ka Ventspilī šie komutatori darbojās līdz 1958. gadam.

Pasta un telegrāfa departamenta Galvenās darbnīcas (PTDGD, no 1932. gada VEF) 1928. gadā sāka automātisko telefona centrāļu ražošanu. No firmas Mix und Genest PTDGD nopirka licenci un ražoja maza tilpuma (100, 200, 300 numuriem) un liela tilpuma centrāles (1000, 2000 numuriem). Līdz 1940. gadam Rīgas un Latvijas apdzîvoto vietu automatizâcija notika ar VEF ražotajâm telefona centrālēm.

Izstrādātā numerācijas sistēma nebija vienota. Apdzīvoto vietu numerācija bija divi, trīs vai četri cipari, Rīgā – pieci cipari. Izņemot Rīgu, tālsakaru komutatora izsaukšana notika, uzgriežot ciparu 0. Tāpēc ar smaidu jāuztver filmas Baiga vasara fragments, kurā kāda filmas persona no Ķemeru pils, uzgriežot piecus ciparus, iegūst savienojumu ar Vācijas abonentu (Vācijā toreiz bija sešu ciparu numerācija; automātisko sakaru iespēja Ķemeriem bija tikai 1998. gadā un vajadzēja uzgriezt vismaz 12 ciparus, bet toreiz vajadzēja uzgriezt ciparu 0 un pieteikt savienojumu telefonistei). Šādi kuriozi notiek tikai tāpēc, ka mēs nezinām tehnikas vēsturi, lai gan filmas autori intervijās stāstīja, cik patiesi viņi ir uzņēmuši filmu.

Lai gan nav atrasti dokumenti, tomēr ir pamats domāt, ka tieši 1928. gadā Rīgas Radiofona vadības vārdā inženieris Valdis Ziemelis lūdzis PTDGD piešķirt darbnīcu teritorijā, Brīvības gatvē, telpas Radiofona laboratorijas izvietošanai. Telpas iedeva divu stāvu ēkā (tā saglabājusies līdz mūsdienām). Šajā laboratorijā strādāja augstas kvalifikācijas speciālisti - Valdis Ziemelis, Harijs Bauers, Laimonis Ozoliņš, Kārlis Lielbriedis, Vilis Karitons un citi. Tur ne tikai konstruēja, bet arī izgatavoja Radiofona raidītājus, pastiprinātājus, studiju režijas pultis, kuģu un lidmašīnu radiosakaru iekārtas, pelengatorus, mobilā radiotelefona ierīces u. c.

Latvija ārzemēs nopirka tikai vienu radītāju, kuru uzstādīja 1925. gadā Rīgas Radiofonā. 1925. gadā to rekonstruēja, bet 1936. gadā nomainīja pret Rīgā būvēto. Izgatavoja radiofona raidītājus Liepājai (1928.), Madonai (1932.) un Kuldīgai (1934.). Minētā laboratorija un VEF 1935. gadā piedalījās Lietuvas izsludinātajā konkursā par radiofona raidītāju būvdarbiem Klaipēdā. Konkursā piedalījās 11 slavenas ārvalstu firmas, bet uzvarēja Rīga.

Pirms 75 gadiem (1928.) inženieris Remberts Martinsons izstrādāja projektu par Rîgas radiofona raidîtâju antenas torňu pagarināšanu. Minēto torņu augstums bija 45 m. R. Martinsons izstrādāja projektu 60 m augstiem torņiem un projektu realizēja 1929. gadâ. Vienā no jaunuzbūvētajiem torņiem uzkāpa arī inženieris Jānis Linters un teica: - Man nevajag kapa pieminekļa, lūk, šie divi torņi ir mana darba piemineklis! - Martinsons projektēja 79 m augstus torņus Šampētera radiotelegrāfa stacijai, 120 m augstu metāla torni Kuldīgas raidstacijai, divus 116 m (pēc citiem datiem - 130 m) augstus koka torņus Madonas raidstacijai un vēlāk - vienu 280 m augstu metāla torni Madonas raidstacijai.

Traģisks liktenis bija R. Martinsonam un J. Linteram un vēl traģiskāks Martinsona projektētajiem torņiem. 1940. gadā R. Martinsonu vajāja Radiofonam piesaistītais NKVD darbinieks Nikolajs Naumovs. Martinsons, izmantojot apstākli, ka viņa sieva bija vāciete, 1941. gada februārī izbrauca uz Vāciju, strādāja Vācijas Pasta ministrijā un projektēja radiosakaru torņus. Kādā no angļu aviācijas uzlidojumiem zaudēja labo roku. Pēc krievu okupācijas Martinsons pēkšņi pazuda un par viņu nekas nav zināms. Linteru 1944. gadā darbā Radiofonā nepieņēma, pensiju nepiešķīra. Vienu no Rīgas radiotorņiem 1944. gadā saspridzināja vācu sapieri, otru 1998. gadā, sabiedrībai nemanot, demontēja un nodeva metāllūžņos (lai gan vajadzēja saglabāt kā tehnikas vēstures pieminekli ar atbilstošu piemiņas plāksni). Vācu sapieri saspridzināja arī Šampētera, Kuldīgas un Madonas raidstacijas antenu torņus.

1928. gadā radiotelegrāfa raidītāju Liepājā no pasta ēkas pārcēla uz atsevišķu uztverošo staciju Ulriha ielā 44. Atbilstoši tā laika tehniskajām prasībām tika pārbūvēts krasta dienestu radiosakaru raidītājs, pierīkojot tam tālvadības slēdzi. Liepājas radiotelegrāfs uzturēja preses un meteoroloģiskos sakarus ar Dāniju, Poliju, PSRS, Somiju, Vāciju un Zviedriju.

Tātad varam secināt, ka šogad 75 gadu jubileju varam atzīmēt daudziem tehnikas vēstures notikumiem, kuri bija ļoti nozīmīgi Latvijas tautsaimniecības un sakaru nozares attīstībai. Svētku reizē varētu jautāt, vai protam saglabāt vēsturiskos eksponātus un arhīvu? Man stāstīja, ka esot iznīcināts VEF tehniskās dokumentācijas arhīvs. Kāpēc esam tik vienaldzīgi? Kāpēc esam tik skopi un nevaram pielikt piemiņas plāksni pie bijušā Galvenā pasta ēkas, ka šajā ēkā strādāja Jānis Linters, Mirdza Ķempe un diriģents Arvīds Pārups? Kāpēc nevaram pielikt pie VEF administrācijas korpusa piemiņas plāksni, ka šajā ēkā bija VEF un ir strādājuši Aleksandrs Tīpainis, Jānis Linters, Alberts Madisons, Juris Liepiņš, Teodors Vītols, Nikolajs Feldmanis (šobrīd par bijušo VEF liecina tikai divi tramvaju pieturvietu stabiņi)?! Un kāpēc nevaram atrast līdzekļus, lai izdotu VEF dibinātāja Aleksandra Tīpaiņa uzrakstītās atmiņas par VEF dibināšanu? Kas to darīs, ja ne mēs? Aicinu visus SP lasītājus apvienoties kopējam darbam vēsturiskā mantojuma saglabāšanai.

 

Jāzeps LOČMELIS

 
Design and programming by Anton Alexandrov - 2001