Reiz Rīgas radiofonā...

 

Tehniķis joko

Kādā Valsts tehnikuma grupā mācījās audzēknis Arvīds Brants, kurš izcēlās ar īpaši asu mēli. Speciālos priekšmetus pasniedza Pasta un telegrāfa departamenta direktors Alfrēds Auziņš. Noslēguma lekcijā pasniedzējs paziņoja atzīmes. Par Brantu viņš teica: - Brants ir apdāvināts, bet slikti mācās. Es viņam lieku trijnieku. - Brants atcirta: - Trešās šķiras inženieris jau nevar sagatavot pirmās šķiras tehniķi. - Uz tādu nekaunīgu piezīmi pasniedzējs piesarcis noskaldīja: - Jūs manā resorā darbu nekad nedabūsiet!

Bet sagadījās tā, ka Brants tomēr nokļuva radiofonā. Drīz vien viņš ar kolēģiem noslēdza derības, ka uz trim minūtēm apturēs satiksmi Brīvības un Aspazijas bulvāra krustojumā. Brants paņēma apmēram desmit metru garu bambusa kārti (tādas lietoja radioantenām uz māju jumtiem) un gaidīja, kad pa Aspazijas bulvāri pretējos virzienos brauks divi tramvaji. Līdzko tāds brīdis radās, viņš nostājās krustojumā. Tramvaju vadītāji sāka zvanīt un nobremzēja vagonus. Brants nometa kārti šķērsām pāri sliedēm un aizbēga. Kamēr vadītāji izdomāja, kuram izkāpt no vagona un noņemt kārti, pagāja vairāk nekā trīs minūtes. Brants derībās vinnēja.

Un vēl kāds Branta numurs. 1938. gadā, kad Esplanādē vajadzēja notikt karaspēka parādei, īsi pirms K. Ulmaņa ierašanās Brants no maisa izlaida sivēnu. Tas kviekdams skrēja pa parādes ceļu, tam pakaļ metās kārtības sargātāji, bet skatītāji skaļi smējās un mudināja kārtībniekus noķert sivēnu. Diez vai vēl kādreiz bijusi tik jautra vadoņa sagaidīšana.

 

Režisoru Jūliju Feldmani atlaiž ēzeļa dēļ

Latvijas radiofons no 1929. gada sāka pārraidīt lugas, un pārraides organizēja režisors Jūlijs Feldmanis. Pirmās lugas (tas bija R. Blaumaņa darbs) pārraide beidzās ar kuriozu notikumu. Nākošajā dienā pienāca it kā Blaumaņa rakstīta kartīte, kurā viņš slavējis radiopārraidi un pašu lugu, bet nobeigumā izteicis nožēlu, ka viņam neesot samaksāts honorārs. Tā kā naudas lietas kārtoja saimniecības daļa, kartīte nonāca attiecīgā priekšnieka rokās, bet viņš nezināja, ka Blaumanis jau pirms 14 gadiem miris... 

1935. gadā pārraidīja bērnu ludziņu, kurā meža zvēri apsprieda, ko iecelt par vadoni. Pēc lieliem strīdiem nolēma, ka vadonis būs ēzelis. Nākošajā dienā sacēlās tracis, ka ir pieļauta politiska divdomība, jo par vadoni dēvēja arī Ulmani. Lai izbēgtu no iespējamām nepatikšanām, radiofona administrācija atlaida Jūliju Feldmani no darba.

 

No Broņislava Laizāna atmiņām

 

Bebrs pārbauda sakarnieku profesionalitāti

Broņislavs pirmo reizi telefona stabā uzkāpa 1961. gadā un daudz ko pieredzējis, bet nekad nevarēja iedomāties, ka kāds bebrs, kurš mitinās Klidziņas upes krastā, izraisīs bojājumu kabeļa līnijā Rīga – Daugavpils. Bojājumu nevarēja atrast un izlabot pat diennakts laikā. Bebrs, rokot alu, bija uzracies uz kabeļa un sācis to grauzt. Pārkostā metāla dzīsla turējās izolācijā un brīžiem elektriskais kontakts bijis, brīžiem tas pārtrūcis. Jā, atrast tādu bojājumu tik garā kabeļa trasē nebija viegli, tā kā pat Broņislavam, sakarniekam ar 42 darba gadu stāžu, bija grūti noticēt, vai tik padotie nedzen velnu.

 

Liktenīgais seifs 

1979. gadā B. Laizānu nosūtīja uz Limbažu rajonu par sakaru mezgla priekšnieku. Reiz Broņislavs nolicis savu moskviču pie sakaru mezgla ēkas. Piebraucis ceļamkrāns, lai uzceltu kādu lielu seifu līdz otrā stāva logam, jo to uznest pa trepēm nebija iespējams. Naudas skapim aptina resnu virvi, un aiz tās aizāķēja ceļamkrāna āķi. Kad seifs jau bija pacelts līdz otram stāvam, tas sasvērās un izslīdēja no virves, nokrītot tieši uz moskviča bagāžas nodalījuma, to burtiski samīcot un saliecot pakaļējo riteņu asi.

 

No Valsts tehnikuma audzēkņa atmiņām

Visiem Valsts tehnikuma audzēkņiem vajadzēja katru vasaru nostrādāt praksi. Rīgas apriņķī slavens bija kāds brigadieris, vārdā Leons, kas visādi āzēja audzēkņus. Mūsu grupas tikšanās sākās ar Leona uzrunu un jautājumu, kurš no mums ies ar viņu uz drātīšanu. Mēs nesapratām, kas tā ir par darbību. Leons skaidroja – tā ir drāšu tīšana Gribējām visi, jo zinājām, ka Leons pārējiem iedos garu kārti un liks skraidīt gar telefona līniju, dzenājot no tās putnus (motivācija – putni traucējot telefona sarunu). Izlozējām. Es gāju līdzi Leonam, pārējiem vajadzēja slīpēt ķieģeļus, berzt vienu pret otru, līdz tie sakarst, tad iemērkt ūdenī un berzt atkal.

Aizejam līdz kādai mājai. Man jāuzkāpj stabā un jātur rokā izolētais vads. Leons ar vada otru galu ieiet mājā, pirms tam brīdinot mani: - Ja pēkšņi atnāk kāds kungs ar lielām ūsām (tas esot sakaru inspektors), sāc raustīt vadu. - Pēc kādas pusstundas Leons iznāk gluži sasarcis un saka, vads esot par īsu, rītdien būšot jāatnāk vēlreiz. Nākošajā dienā atnākam atkal. Te pēkšņi redzu – nāk inspektors. Es raustu vadu, tas notrūkst. Es metu pret sienu āmuru, bet tas trāpa logā. Izskrien Leons, bet inspektors viņam metas virsū: – Ak tu mērkaķis tāds, ko tu meklē pie manas sievas! - Paķēris kādu rungu, viņš grib iesist Leonam. Es, gribot glābt Leonu, metu ar standziņām un trāpu inspektoram tieši pa galvu. Viņš nogāžas. Pa to laiku no mājas izskrien kāda sieviete vienā naktskrekliņā un sāk vaimanāt: - Vai mandieniņ, vai mandieniņ, tie trakie tak nosituši manu mīļo vīriņu! - Bet Leons tik uzsauc man: – Student, kāp žigli lejā, muksim nu!

 

Atmiņu stāstus pierakstīja

Jāzeps LĪDUMS