Fotografēšana sarežģītos apstākļos

 

Fotografēšana rada prieku un atstāj vēsturei ļoti daudz patīkamu brīžu. Taču, lai vēsture nesaņemtu tikai brāķa bildes, fotogrāfam jāzina par grūtībām, kas viņu sagaida, fotografējot it kā ikdienišķā situācijā. Tas, kas nerada sarežģījumus garāmgājējam, fotogrāfam var būt milzu problēma, ko nepieciešams risināt.

 

Spilgta saule

Parasti iesācējiem ļoti patīk fotografēt spilgtā saules gaismā. Tas izskaidrojams tādējādi, ka īsā eksponēšanas laika un mazā diafragmas atvēruma dēļ praktiski visas fotogrāfijas sanāk asākas nekā citos apstākļos un arī krāsas veidojas spilgtas un pareizas. Taču īstenībā spilgta pusdienlaika saule ir fotogrāfa lielākais ienaidnieks. Gaisma ir neizteiksmīga un veido nelielas, taču dziļas, melnas ēnas bez detaļām, samiegtas cilvēku acis, šausmīgās grimasēs savilktas sejas.

Pirmos sarežģījumus rada precīzas ekspozīcijas noteikšana. Uz sejas veidojas tikai divi toņi – balts (gaismas) un melns (ēnas), nav nosacītā pelēkā toņa, pēc kura eksponometrs varētu veikt mērījumus. Ja ekspozīciju mērīs pēc sejas apgaismotās daļas, ēnās vispār pazudīs detaļas, ja pēc ēnām, - tad apgaismotās daļas būs pārgaismotas. Tā var būt ļoti liela problēma tieši digitālo fotoaparātu īpašniekiem – saules apgaismotās sejas daļas būs izdedzinātas – balts pleķis bez detaļām. No pārgaismotas filmiņas daudzmaz baudāmu fotogrāfiju būs iespējams izgatavot - lai gan pārgaismots, attēls tomēr tur ir, bet pārgaismotam digitālam attēlam vienīgā vieta ir datora atkritumu grozā.

Lai izvairītos no milzīgajiem kontrastiem un saglabātu visas detaļas, pareizākais būtu izvairīties fotografēt spilgtā saulē. Ja tas nav iespējams, tad vajadzētu papildus izgaismot dziļās ēnas. Vienkāršāk to izdarīt, izmantojot zibspuldzi, bet labāk lietot speciālus atstarojošus ekrānus. Zibspuldzes gaismai ir līdzīgs trūkums kā pamatgaismai – tā ir kontrastaina. Rezultātā seja būs it kā vienmērīgi izgaismota, bet zem zoda veidosies nepatīkama ēna no zibspuldzes gaismas. Izmantojot atstarojošos ekrānus, gaisma būs izkliedēta un asas ēnas neveidos.

Fotografējot citus objektus – arhitektūru vai ainavas, ēnas izgaismot nebūs iespējams. Tās ir pat nepieciešamas, lai piešķirtu objektam formu. Tikai nedrīkst fotografēt, kad saule ir tieši aiz muguras, tad objekti kļūst plakani. Optimālākais gaismas krišanas leņķis ir 45^o pret fotografējamo objektu, kā arī rīta vai vakara stundas, kad saule vairs nav tik spilgta un kontrastaina.

 

Pretgaisma

Fotografējot pretgaismā, var iegūt ļoti interesantas gaismēnu spēles, taču jāuzmanās no tiešas saules gaismas iekļūšanas objektīvā. Pat visdārgākie un kvalitatīvākie objektīvi necieš tik spilgta gaismas avota kā saule iekļūšanu kadrā. Rodas jautājums – kā tad iespējams nofotografēt saullēktus un saulrietus? Salīdziniet saules gaismas spilgtumu pusdienlaikā un vakarā. Atmosfēras ietekmē saules gaisma izkliedējas, kļūst pieņemama no tehniskā viedokļa un interesanta krāsu ziņā.

Taču pretgaisma nav tikai saulrieti – tā rodas arī fotografējot pret gaišām debesīm vai istabā pret logu. Fotografējot pret logu, svarīgi ir sabalansēt gaismas spilgtumu istabā ar to, kas redzams ārā. Taču arī šajā gadījumā pusdienlaika saules gaisma no loga ir pārāk spilgta un to ļoti grūti kompensēt. Tādēļ labāk nogaidīt vakaru, kad ārā sāk krēslot, un, izmantojot mākslīgo gaismu, radīt samērīgu apgaismojumu telpā un laukā. Vēlams logu tomēr atstāt mazliet gaišāku par telpu, tas radīs telpiskuma iespaidu.

Ja pretgaismu nekompensē, piemēram, fotografējot pret gaišām debesīm un neizmantojot papildu gaismas avotus, rodas silueta efekts. Ekspozīciju noteikt ir visai viegli – jāizmēra gaišākā vieta un viss, kas paliek ēnā, veido siluetu – objekta formu bez detaļām. Svarīgi ir tikai izvēlēties interesantas formas objektu. Portrets pretskatā nebūs izteiksmīgs, taču, fotografējot profilā, rodas pilnīgi citas formas. Kā siluetu var izmantot jebkuru spilgtu fonu un jebkuru objektu, piemēram, cilvēku vai skaistu vāzi.

Fotografējot pretgaismā caurspīdīgus vai puscaurspīdīgus objektus, var iegūt ļoti interesantus krāsu un gaismu efektus, tikai jāuzmanās, nosakot ekspozīciju. Labāk uzņemt vairāk kadrus un variēt ar ekspozīcijas parametriem.

 

Mākslīgā gaisma

Mākslīgā gaisma ir visa pārējā gaisma, kas nav dabīgā saules gaisma. Tas ir kvēlspuldžu, dienasgaismu lampu, halogēnlampu un arī zibspuldžu radītais apgaismojums. Katrs no šiem gaismas avotiem izstaro atšķirīgu krāsu spektru. Melnbaltajā fotogrāfijā dažādās krāsas nebija svarīgas, bet, izmantojot krāsu fotomateriālus, dažādo krāsu sajaukums reizēm kļūst par neatrisināmu rēbusu.

Krāsu filmiņas lielākoties paredzētas fotografēšanai dienasgaismā, tādēļ fotografēšana ar zibspuldzi šajā ziņā nerada problēmas, jo tās radītā gaisma ir vienāda ar dienasgaismu. Maz problēmu ir arī tad, ja apgaismojuma pamatā ir kvēlspuldžu vai halogēnlampu gaisma, ko var vienkārši koriģēt, izmantojot zilos krāsu temperatūras koriģējošos gaismas filtrus vai speciālus mākslīgās gaismas fotomateriālus, kas paredzēti šiem krāsu spektriem.

Daudz sarežģītāk ir fotografēt dienasgaismas lampu gaismā. Cilvēks to redz kā baltu gaismu, bet uz fotomateriāla bez koriģējošā filtra attēls veidojas izteikti zaļš. Turklāt lustrās lampas parasti ir daudzas kopā un bieži vien dažādas pēc krāsu spektra, ir ļoti grūti izvēlēties pareizo krāsu koriģējošā gaismas filtru. Fotografējot ar digitālo fotoaparātu, nav pilnīgi nekādu sarežģījumu – atliek tikai nobalansēt kameru konkrētajam apgaismojumam.

Ziepes sākas, ja jāfotografē telpā, kurā atrodas vairāki dažādu tipu gaismas avoti. Tad nepalīdz ne koriģējošie filtri, ne kameras balansēšana. Bieži vien grēko paši fotogrāfi, par pamatu izmantojot ar kvēlspuldzēm izgaismotu fonu, bet priekšplānu izgaismojot ar zibspuldzi. Ja tā nav fotogrāfa koncepcija, rodas diezgan nedabīga divu dažādu krāsu fotogrāfija.

Ko tad darīt? Kā sabalansēt fona krāsu ar priekšplānu? Pavisam drošas atbildes nav, jo pilnībā sabalansēt trīs vai vairāku krāsu apgaismojumu, piemēram, dienasgaismas, kvēlspuldžu un dienasgaismas lampu apgaismojumu, neizdosies bez pilnīgas šo gaismas avotu izslēgšanas un savējo ieslēgšanas. Piemēram, ja fonā ir tikai kvēlspuldžu apgaismojums, izeja ir diezgan vienkārša – zibspuldzei priekšā jāaizliek dzeltens krāsu koriģējošais gaismas filtrs. Rezultātā arī zibspuldzes gaisma kļūst dzeltena un vienāda ar fona apgaismojumu. Tagad, lai iegūtu normālu fotogrāfiju, jāizmanto mākslīgai gaismai paredzēti fotomateriāli vai attiecīgi jābalansē digitālā kamera.

 

Nakts

Fotografējot naktī, obligāti jāizmanto statīvs, jo ekspozīcijas ir pietiekoši garas, lai kameru nevarētu nekustīgi noturēt rokās. Problēmas bieži rada ielu apgaismojuma lampas. To spuldzes ir ļoti spilgtas salīdzinājumā ar pārējo fonu un var radīt flāres – apļveida gaismas kropļojumus, ko izraisa spilgtā gaismas avota atstarošanās no daudzajām objektīva lēcu virsmām. Tādēļ labāk nakts skatus pilsētā fotografēt no augšas, lai spuldzes nav redzamas. Lai izvairītos no lielajiem gaismu un ēnu kontrastiem, vēlams fotografēt krēslā, kad vēl nav iestājusies pilnīga tumsa, bet jau ieslēgtas ielu apgaismojuma lampas. Tad attēlā būs redzama gan pilsēta, gan nakts efekts.

 

Kalni un pludmale

Kalni un pludmale vislielākās nepatikšanas rada tiem fotogrāfiem, kas savus objektīvus nav aizsargājuši pret ultravioletajiem stariem. To viegli novērst, izmantojot ultravioletās gaismas filtrus, kas pilda arī objektīva fiziskās aizsardzības funkciju pret smiltīm un citiem mehāniskiem bojājumiem. Bieži var redzēt ļoti blīvus negatīvus nevis kalnu sniegoto virsotņu vai gaišo smilšu dēļ, bet gan ultravioletā starojuma dēļ. Šī gaisma nav redzama, arī eksponometrs to nesaprot, taču filmiņa gan to uztver visā pilnībā.

 

Nelabvēlīgi laika apstākļi

Fotografēšana nelabvēlīgos laika apstākļos galvenokārt rada problēmas pašai tehnikai. Tā ir visai jutīga pret krasām temperatūras maiņām un mitrumu. Ja fotografē ziemā, kamerai nevajadzētu ilgstoši atrasties salā – tas spēcīgi samazina bateriju kalpošanas laiku un var iespaidot fotoaparāta mehānisko daļu strauju nolietošanos vai pat salūšanu. Analogajiem fotoaparātiem salā lūst filmiņas, un tās daļas var iesprūst slēdzī, to neatgriezeniski sabojājot. Digitālajiem fotoaparātiem sasalst matrica un rodas neparedzami attēla bojājumi.

 

Taču ziema ir īpašs gadalaiks, kad iegūt skaistas fotogrāfijas. Un te ķibeles rodas spilgtā, baltā sniega dēļ. Sniegs ir ideāls fons siluetiem, bet, lai iegūtu pietiekoši izgaismotu portretu un fonā normāli eksponētu sniegu, īpaši rūpīgi jānosaka ekspozīcija. Ja nepieciešams, jāizmanto papildu apgaismojums – atstarojošie ekrāni vai zibspuldze. It īpaši jāuzmanās digitālo fotoaparātu īpašniekiem, jo, pārcenšoties ar ekspozīcijas noteikšanu sejai, ļoti viegli var izdedzināt fonu. Sniegoto ainavu fotografēšanā varētu būt nepieciešama neliela pozitīva ekspozīcijas korekcija, jo eksponometrs baltā sniega spilgtumu izmēra kā pelēku toni.

Fotografējot lietū vai sniegputenī, kameru vēlams aizsargāt vismaz ar lietussargu vai ietērpt speciālā boksā. Ja tas nav iespējams, par aizsargtērpu var izmantot arī polietilēna maisiņu. Tomēr lietains laiks un sniegputenis fotografēšanai nav īpaši piemērots, jo attēls būs visai pelēks un neinteresants.

 

Foto ziņu aģentūras A.F.I. fotogrāfs

Elmārs RUDZĪTIS