Dzīvā vēsture - cilvēki

 

Jāzeps LOČMELIS. Lattelekom muzeja direktors, RTU Radiotehnikas un sakaru fakultātes profesors, habilitētais inženierzinātņu doktors. Par mūža ieguldījumu zinātnes attīstībā viņam piešķirts emeritētā profesora goda nosaukums. Tomēr pāri visam viņš ir telekomunikāciju vēstures pētnieks un entuziasts, joprojām aktīvā darba ierindā. Šoruden profesoram apritēja 75. dzimšanas diena, bet nedz viņa možums un domu gaišums, nedz neizsmeļamā cilvēku un vēstures mīlestība nav kļuvusi ne par kripatiņu mazāka. Tāpēc šoreiz - par laiku, lietām un cilvēkiem, kurus savajā raženajā darba mūžā sastapis Jāzeps Ločmelis.

 

Viss sākās Zādzenē

Ja kāds nezina, kur atrodas Zādzene, būs skaidrāk, ja teikšu: tur, kur pirmās darba gaitas sakaru nozarē pirms 58 gadiem sāka Jāzeps Ločmelis. Ģeogrāfiski tas ir Madlienas pagasts. Tieši pateicoties Zādzenei, kas ir profesora dzimtā puse, mums ir pašiem savs Jāzeps Ločmelis, kuru sakarnieki mēdz dēvēt arī par nozares tēvu. Un, varat ticēt, - tur nav ne grama pārspīlējuma vai tukšas plātības. Kurš gan cits ar tik lielu sirds degsmi un tik pacietīgi spēj vākt kopā telekomunikāciju vēstures kripatiņas, cilvēku liecības, aizmirstas lietas, pat bojātu kabeļu kolekciju, kuras īsto vērtību zina tikai viņš pats un profesionāli montieri. Astoņos gados, kamēr profesors strādā paša nosargātajā un izveidotajā Lattelekom telekomunikāciju muzejā, viņš savācis materiālus un uzrakstījis vairāk nekā 25 biezākas un plānākas grāmatas par nozares vēsturi un cilvēkiem.

Tātad - viss sākās Zādzenē 1945. gada vasarā. Pirms tam Jāzeps kopā ar draugu Smaidoni kādu pusgadu strādāja Latvenergo skaitītāju uzstādīšanas nodaļā. Bet Rīgā draugi dzīvojuši pusbadā, tāpēc vasarā atbraukuši meklēt glābiņu dzimtajā pusē.  Madlienas pasta kantorī puišiem maksāja červoncu (10 rubļus) dienā. Par to varēja nopirkt vienu sērkociņu kārbiņu.

- Neviens neko nemācīja, - atceras Jāzeps. - Ko zināji, to zināji - vajadzēja visu uzreiz aptvert un rīkoties. Madlienā mans pirmais darbaudzinātājs bija Arvīds Inde (viņa meita vēl tagad strādā Lattelekom). Viņš bija ļoti draudzīgs, bieži dziedāja dziesmas (arī nerātnās) un mācīja tās jauniešiem. 

Vēlāk strādāju Rīgas apriņķa sakaru kantorī, kur priekšnieks bija Pauls Upītis. Viņš darba laikā bija ļoti stingrs (nedrīkstēja pat maizes gabaliņu apēst ārpus pusdienlaika) un raudzījās, lai nebūtu nekādas gumijas stiepšanas. Turpretī pēc darba viņš bija sirsnīgs un labs cilvēks. Turpat darbnīcā viņš reizēm vakaros vārīja zupu un uzaicināja arī kolēģus. Šajos zupas vakaros valdīja gluži citas, pat ģimeniskas attiecības. Pēc kāda laika Paulu Upīti pārcēla uz citu centrāli un mani, jaunu puiku, ielika par priekšnieku, lai gan oficiāli tolaik vēl biju montieris. Strādājot darbnīcā, pats uztaisīju arī pirmo rokas komutatoru 30 numuriem (reāli tobrīd tur varēja būt kādi 10 abonenti) manai dzimtajai pusei – Zādzenei.

 

Ko savieno Matilde

Telefoniste Matilde Lattelekom muzejā mīt jau gadus septiņus, bet rokas apkalpes komutācijas sistēma, kuras analogi vēsturē pazīstami jau kopš 1882. gada, pašu darbinieku rokām izgatavota Vandzenes centrālē 1945. gadā un darbojusies līdz 1972. gadam. Tā nu Matilde muzejā dienu un nakti savieno abonentus, iespraužot taustiņus attiecīgajā ligzdā un, sarunai beidzoties, tos izrauj. Taisnības labad gan jāteic, ka šī konkrētā Matilde par telefonisti pārtapa tikai muzejā, bet, kā zina stāstīt profesors Ločmelis, tādu matilžu reiz bijis ļoti daudz un joprojām ir, jo, lai cik dīvaini tas arī izklausītos, pati pēdējā rokas apkalpes centrāle Rīgā darbojās līdz pat 2000. gadam. Tā bija sakarnieku vidē reiz tik ļoti populārā Tālsakaru centrāle, kuras operatori ilgus gadus apkalpoja arī starptautiskās telefona sarunas. - Tiem, kas pieteica šīs sarunas, ļoti patika, ka centrālē sēž dzīvs cilvēks, - atceras Jāzeps Ločmelis. - Varēja gan kādu vārdu pārmīt, gan paamizēties. Nākamgad būs Majoru telefona centrāles 100 gadi. Tur tāda matilde ir Silvija Candere, kas tur strādāja par telefonisti. Kad rokas apkalpes telefona centrāli likvidēja, viņa palika strādāt jaunajā automātiskajā telefona centrālē. Kad uzbūvēja ciparsignālu centrāli, viņai bija pienākuši pensijas gadi. Bet viņa joprojām visam ļoti dzīvo līdzi - kā nekā visa dzīve tai mājā pagājusi. Viena matilde dzīvo arī manā rajonā, Grīvas ielā. Dažreiz rītos nejauši satiekamies pie trolejbusa pieturas, un viņa allaž apjautājas, kas jauns muzejā.

 

Majoru pastā

Jāzeps Ločmelis ar īpašu prieku atceras Majoru laikus: - 1947. gadā mani uzaicināja strādāt Majoru pastā par tehniķi, jo tur paplašināja telefona centrāli (Ericsson ražotie rokas apkalpes komutatori) līdz 400 numuriem.

Man paveicās, ka sastapu centrāles tehniķi Aleksandru Avotnieku. Viņa princips bija: galvenais ir nevis astoņas stundas sēdēt pie komutatoriem, bet gan panākt, lai tie darbojas un lai telefonistēm nebūtu nekādu sūdzību. Avotniekam bija civilsieva, vecākā telefoniste Marija Zonberga, un viņi divatā mani audzināja gluži kā vecāki (mans tēvs bija izsūtīts, māte - laukos, nebija neviena tuva cilvēka). Viņi man ieteica, kādas grāmatas vajadzētu izlasīt, deva labus padomus kritiskās situācijās. Majoros bija 36 telefonistes un pieci seši vīri, kas remontēja līnijas. Mēs, jaunieši, pulcējāmies pie Marijas Zonbergas. Izveidojās mākslinieciskās pašdarbības pulciņš - spēlējām teātri, lasījām dzeju. Gāja jautri, lai gan tur nebija nekādas iedzeršanas - tikai zupa vai kafija. Vēlāk izveidojās arī deju kolektīvs. Pāris reižu braucām uz Rīgu koncertēt.

Majoros man bija iespēja gatavoties tehnikuma nodarbībām, jo katru vakaru braucu uz mācībām - ar čukčukbānīti. Braucienam no Majoriem uz Rīgas vajadzēja 1,2 stundas, un ceļā varēju pamācīties. Rīgā dzīvoju pie kādas vecākas kundzes, viņa gatavoja man ēdienu. Kad viņa nomira, vajadzēja pašam tikt ar visu galā. Mana ierastā maltīte bija kāpostu zupa: svētdienā nopirku tirgū skābus kāpostus, kopā ar speķi savārīju lielu katlu, un pietika visai nedēļai. Ēdu reizi dienā - vakaros, kad atgriezos no tehnikuma. 

Kādu laiku biju Jūrmalas iecirkņa priekšnieka vietnieks un faktiskais darba darītājs, jo mans tiešais priekšnieks nekā no sakariem nesajēdza: no rīta atnāca, sasveicinājās un teica: - Ja pošol na ļiņiju - un devās taisnā ceļā uz Bulduriem pie mīļākās. Nākamajā rītā viņš atkal atnāca sasveicināties. Tā nu sanāca, ka man bija viss jādara un jādod rīkojumi priekšnieka vietā. Pēc kāda laika mani arī oficiāli iecēla par priekšnieka vietnieku.

Tai laikā biju sakrājis kādus simt vecus telefona aparātus, un tie stāvēja vienā istabā. Reiz atbrauca sakaru ministrs Aleksandrovs (toreiz bija Sakaru tautas komisariāts - viņš bija tā pilnvarotais Latvijā). Viņam bija krievu Krasnaja Zarja ražots aparāts, kuram bieži atlocījās atsperītes un traucēja sarunu. Viņš man prasa, vai nav kāds labāks aparāts. Es parādu savu kolekciju, un viņš ir sajūsmā: - Uzstādi man tādu, bet šo krievu draņķi (viņš to raksturoja vēl piparotāk) met laukā!

Mani iesauca armijā, un tai laikā uzņēma filmu par Raini. Dažus aparātus iedeva kinostudijai, pārējie izputēja, kamēr manis nebija.

 

Atdzīvinātā centrāle

- Pēc armijas strādāju Rīgā, K. Barona ielā 69, kur montējām Siemens automātisko dekāžu-soļu centrāli, - turpina Jāzeps Ločmelis. - To kara beigās Berlīnē bija demontējusi uzvarētāju armija, un sākumā to kopā ar citām centrālēm aizveda uz Ļeņingradu. Izrādījās, ka mūsējā Ļeņingradas vajadzībām bija pārāk sarūsējusi, tāpēc to 1953. gadu atdeva Rīgai. Izjaucām visu līdz pēdējai skrūvītei. Visas sīkās detaļas bērām lielā bundulī, kuru griezām un ar smilšu strūklu tīrījām nost rūsu. Visus centrāles vadus un kabeļus likām karsta parafīna vannā, lai piesūcinātu. Kad visas detaļas kopīgi bija atdzīvinātas, samontējām centrāli, un tā kalpoja daudzus gadus. Šajos darbos mans darbaudzinātājs bija talantīgais tehniķis Vilis Ķemers.

 

Saikne ar VEF

Ap to laiku arī VEF gatavojās ražot automātiskās telefona centrāles, bet cilvēku, kas tādu darbu bija darījuši, Latvijā bija ļoti maz. Tā kā toreiz nebija nekādu kursu, vefieši lūdza talkā visus, kuriem bija pieredze Rīgas telefona tīkla centrāļu montāžā. Tā nu Jāzeps Ločmelis kopā ar Rodiju Endelu un Laimoni Putniņu vakaros palīdzēja VEF darbiniekiem apgūt tehnoloģiju un praktiskā darba iemaņas.

Kad VEF jau sāka ražot ATC, šiem pašiem skolotājiem vajadzēja sastādīt arī materiālu pieteikumu - kādas detaļas vajadzīgas centrāles montāžai. Pati pirmā VEF centrāle tika uzstādīta Bāriņu ielā, un arī tur aktīvi līdzdarbojās Jāzeps Ločmelis ar kolēģiem.

- Bāriņu ielas centrālē mani iecēla par priekšnieku, - atceras Jāzeps Ločmelis, - lai gan man bija tikai dažu gadu darba stāžs. Toreiz VEF automātisko telefona centrāļu konstruēšanas birojā strādāja Augusts Ratnieks. Dažas centrāles bija paredzēts pārdot ārzemēm, un viņš atnāca uz Bāriņu ielu, lai iepazītos, kā centrāle strādā dzīvē. Visu atklāti pastāstīju, minot arī konstrukcijas trūkumus un iespējamos risinājumus. Tā radās cieša sadarbība ar Ratnieku, un, kad atjaunoja Politehnisko institūtu, viņš uzaicināja mani uz katedru: vajadzēja izveidot centrāles mācību maketus, lai varētu apmācīt studentus.

Vēlāk, kad konstruēja koordinātu sistēmas centrāles, sadraudzējos ar talantīgo konstruktoru Teodoru Rozīti. Mums bija kopīgas intereses, jo biju palaidis pašu pirmo šāda tipa centrāli Rīgā. Biju arī pirmās lielās VEF koordinātu centrāles (to uzstādīja Krustpilī) pieņemšanas komisijā. Toreiz VEF mani ļoti gribēja pārvilināt pie sevis, tomēr neaizgāju.

 

Muzeja vērtību ērkšķainais ceļš

- Visiem bija zināma mana aizraušanās ar nozares vēsturi, un kāds vefietis pirms dažiem gadiem bija savācis divus lielus papīra maisus ar interesantiem VEF dokumentiem. Viņš bija daudzus gadus tur nostrādājis, prata novērtēt šo arhīvu un gribēja to atdot Telekomunikāciju muzejam. Maisi stāvēja pieliekamajā blakus viņa kabinetam. Bet liktenīgas sakritības dēļ viņš saslima, tai laikā sabojājās kāds lielais ventilators, un elektrības vadi gāja caur šo kambarīti. Elektriķis ieraudzīja ugunsbīstamos maisus ar papīriem un izlika tos kabinetā uz grīdas. No rīta nāk apkopēja tīrīt telpas, prasa, kas tie par maisiem. Neviens nezina un saka, lai met laukā. Kad dokumentu īpašnieks atnāk uz darbu, viss viņa vākums jau pagalam.

Līdzīgs gadījums bija arī Rīgas telefona tīklā. Vēl kara laikā vāciešu aizdedzinātajā  mājā Audēju ielā 15 no liesmām bija paglābušies vairāki izturīgi skapji ar dokumentiem. Sešdesmitajos gados pirmās (slepenās) daļas priekšnieks taisīja tur revīziju, pētīja vecos dokumentus, starp kuriem bija arī tādi, kur fiksēts, kā Jānis Linters pieņem Rīgas telefona tīklu, u. c. Man zvana kāds draudzīgs cilvēks un ziņo, ka atrasti šādi materiāli, lai steigšus braucu tos glābt. Bet pa to laiku specdaļas priekšnieks bija devis rīkojumu sadedzināt šīs buržuju laiku paliekas. Kad ierados, bija palikuši vien pelni. No lielās kaudzes bija izglābtas tikai trīs vērtīgas 1902. gada fotogrāfijas (ar RTT priekšnieku Centkovski u. c.), kuras līdz šim brīdim glabājas muzejā.

Jāteic, ka Latvijā vispār neveicās ar šādiem muzejiem. Pirmo izveidoja ap 1937. gadu. To 1944. gadā nodedzināja vācu sapieri. Strādājot Rīgas apriņķa sakaru kantorī, biju savācis ļoti daudz no Vācijas atvestu vecu, unikālu telefona aparātu (ražoti 1900.-1905. gadā). Bet tā kā mani pārcēla darbā uz Cēsu ielu, kāds tos bija pasteidzies izmest laukā vai citādi pazaudēt.

Kad 1982. gadā Bolderājā ar Jura Kūlas un Vladimira Golovača atbalstu izveidojām Rīgas telefona tīkla muzeju par godu tā simtgadei, tas pastāvēja piecus gadus. Sakaru ministrija to likvidēja, jo viņiem it kā bija vajadzīgas telpas skaitļošanas centram. To no manis slēpa, un speciāli izvēlējās tādu dienu, kad man (toreiz biju RPI Radiotehnikas fakultātes dekāns) bija jāpiedalās diplomu pasniegšanā. Viņi to zināja, jo arī ministra vietnieka dēls bija starp absolventiem. Tai dienā bija paredzēta komjauniešu talka - demolēšana (ar tādiem pašiem principiem kā toreiz, kad uzskatīja par goda lietu nozāģēt baznīcu krustus). Bija izraudzīti cilvēki, kuriem laušana un postīšana sagādā prieku. Laime, ka iepriekšējā vakarā ap pusnakti mani brīdināja draugs Gunārs Kalējs, kas bija uzzinājis par paredzamo vandālismu, un piezvanīja, lai paspētu glābt muzeja eksponātus. Pateicu kara katedras šofera telefona numuru, lai viņš no rīta manā vārdā zvana un glābj, ko var. Tā viņi arī izdarīja un lielāko daļu eksponātu izglāba un aizveda pie Gunāra uz telefona centrāli. Tie tur stāvēja, kamēr atvēra Lattelekom muzeju.

 

Muzeja vērtības

- Muzejā ir daudz unikālu eksponātu. Te ir pirmās PTGD izgatavotās (to sāka ražot 1927. gadā pēc Mix&Genest licences) telefona centrāles makets, kuru izgatavoja īpaši Latvijas Universitātei, lai apmācītu studentus. Ar to savulaik mācījies arī Teodors Rozītis. Vēsturiska vērtība ir arī tiem Ščecinas dekāžu-soļu telefona centrāles fragmentiem, kuru 1944. gadā demontēja krievu karavīri. Ekspozīcijā ir dekāžu-soļu meklētāji no vairākām centrālēm, te aplūkojama plaša dažādu gadu un ražotāju tālruņu un radioaparātu, telegrāfu, dokumentu un fotogrāfiju kolekcija un citas vērtīgas lietas. Vairāki muzeja apmeklētāji no Rietumiem, mūsu muzeju novērtē kā labāko Eiropā. Vajadzētu ierīkot arī stūrīti ar pašu jaunāko tehniku (kā Helsinkos) - ar novērošanas kamerām, datoriem. Ja muzejs pārcelsies uz plašākām telpām, kā iecerēts, varbūt izdosies izveidot Latvijas sakaru muzeju, kuru varētu krietni paplašināt ar citu nozares uzņēmumu, piemēram, LMT, VITA un LVRTC ekspozīcijām.

 

Vai ir materiāli par manu tēvu?

Profesors Ločmelis atzīst, ka īpašs gandarījums ir brīžos, kad muzeju apmeklē cilvēki, kas meklē tur savas saknes. Reiz atnāk kāda sieviete un jautā, vai ir materiāli par viņas tēvu Ringoldu Kalniņu, ar kuru Jāzeps Ločmelis strādāja kopā montāžas grupā. Pārliecinājusies, ka tādi materiāli tiešām ir, viņa nākamreiz atved savus skolēnus un rāda fotogrāfijas, kurās redzams viņas tēvs. Atmiņās dalās arī profesors. Tas bijis ļoti aizkustinoši.

Pazīstamā nozares speciālista Makša Gīla meita atbrauca pat no Amerikas, lai kopā ar vīru, dēlu un diviem mazbērniem paskatītos uz viņa portretu muzejā. Kad viņa pirmo reizi ieraudzīja sava tēva fotogrāfiju, sākusi raudāt. Pēc tam M. Gīla ģimenes locekļi vairākkārt bijuši Rīgā un tikušies ar Jāzepu Ločmeli. Šis ir brīnišķīgs piemērs, kad vēsture atdzīvojas un rada jaunas tradīcijas: izveidota inženiera Makša Gīla medaļa. Viņa dzīvesstāsts iekļauts arī grāmatas Telekomunikāciju darbinieki pirmajā sējumā. Jāzeps Ločmelis ir gandarīts, ka izdevies iekustināt arī šo lielo akmeni: izdot izcilāko nozares speciālistu biogrāfijas. Šobrīd divās grāmatās apkopoti aptuveni 600 dzīvesstāsti, un nozares dzīvā vēsture turpinās.

Gunta KĻAVIŅA