Cīņa telegrāfa staba dēļ
SAKARU NIEKI
Kāda
Ņūdžersijas iedzīvotāja Bernebi kundze nopirkusi mazu
mājiņu ar dārzu, kurā atradies vecs telegrāfa stabs.
Šo kauna traipu, kā to atzinusi vecā kundze, tā
nevarēja aizdabūt no savas teritorijas, jo tas bija pasta
īpašums un par tā patvarīgu aizvākšanu
draudēja sods. Pēc kāda laika izrādījās, ka stabs
ir sapuvis un jāaizvieto ar dzelzs stabu. Ieradās strādnieki un
Bernebi kundzes prombūtnē stabu izraka, bet jaunu uzstādīt
nepaspēja. Bernebi kundze jaunu stabu ierakt neļāva viņa
iekārtojās izraktajā bedrē. Vīrs viņai nesa
ēdienu, pārklāja bedri ar brezentu. Savukārt pasta
iestāde aiz sētas iekārtoja telti, kurā dzīvoja
strādnieki, lai uzmanītu brīdi, kad Bernebi kundze atstās
bedri. Cīņa ilga vairāk nekā mēnesi. To
novēroja liels ziņkārīgo bars, reizēm pat
traucējot satiksmi pa ielu (1935.).
Sods
par vēstuļu nelasīšanu
Anglijā,
Roterhemas pilsētā, dzīvoja bagāts lauksaimnieks
Džozefs Listers, kurš vairāk nekā gadu nebija lasījis
nevienu no saņemtajām vēstulēm, jo parasti tajās bija
lūgumi par naudas pabalstiem. Par vēstuļu nelasīšanu
viņam bija jāatbild tiesā, jo viņam trīs reizes bija
atsūtīts uzaicinājums uz tiesas sēdi par kādu
autokatastrofu, kurā viņam piesprieda sodu. Par nevērību
pret tiesu viņam bija jāierodas uz jaunu tiesas sēdi. Listers
tiesas sēdē skaidroja, ka viņam ir septiņas
automašīnas, desmit muižas un 800 strādnieku. Viena
autokatastrofa gada laikā ir tīrs nieks. Par vēstuļu
nelasīšanu Listeram piesprieda 6 šiliņus lielu soda naudu.
Listers soda naudu samaksāja un paziņoja, ka vēstules arī
turpmāk nelasīs (1937.).
Demostēns
aizbraucis
Jocīgs
gadījums noticis Grieķijas galvaspilsētā Atenās. Tur
no Parīzes pienākusi vēstule, kas adresēta Demostēnam.
Izrādījies, ka kāds franču zinātnieks, kurš rakstījis
zinātnisku darbu par Demostēnu, savas piezīmju lapiņas
ielicis aploksnē ar uzrakstu Demostēns. Aploksne
nejaušības dēļ nokļuvusi pastā.
Francijas
pasta ierēdnis laikam kaut ko par Demostēnu dzirdējis,
uzrakstījis uz aploksnes Atēnās. Atēnās
tomēr nav zinājuši, ka prātnieks jau vairāk nekā
2000 gadu ir miris, tāpēc uz aploksnes uzrakstīts Demostens
aizbraucis, bet adresi nav atstājis un vēstule nosūtīta
atpakaļ uz Parīzi (1931).
Noķert
13 500 zvirbuļus!
Ne
reizi vien dzirdēts, ka telegrāfs prot taisīt jokus. Traģikomisku
notikumu apraksta 1931. gada 28. janvārī laikraksts Pravda.
JonovasJežovkas
rajona patērētāju biedrības pilnvarnieks saņēmis
šādu telegrammu: usiļitje zagotovku 13 500 vorobjov.
Telegrammas saņēmējs apspriedies ar rajona izpildkomitejas
priekšsēdētāju. Nolēmuši sasaukt sapulci. No
sākuma daudziem tas šķitis jocīgi kāpēc nav
paraksta, kas sūta telegrammu, kas tā par direktīvu, tomēr
nolēma, ka zvirbuļi ir jānoķer. Ķēra pa dienu,
ķēra pa nakti laternu gaismā. Pašā
karstākajā brīdī JonovoJežovkā ieradās
rajona prokurors, tiesnesis un rajona milicijas priekšnieks, bet augstajai
priekšniecībai zvirbuļu ķeršana nelikās
nedabīga lieta un viņi neteica ne jā, ne nē.
Bet tad
notika nelaime. Šķūnī, kur glabājās 2000
sagatavotu zvirbuļu, ielauzās kaķis un apēda 200
zvirbuļus! Sasauca speciālu protesta mītiņu, kurā
izpildkomitejas pārstāvis runāja par strādnieku un zemnieku
valdības uzdevuma pildīšanu, par kontrrevolucionāru
viltībām un beidza runu ar norādījumu, ka 200 zvirbuļu
noēšanu izpildkomiteja uzskata par kontrrevolūciju,
kaitniecību un tāpēc valsts plāna izpildes
kavētājus nodos tiesai.
Protesta
mītiņš nolēma sūtīt uz apriņķa
pilsētu kooperācijas instruktoru Jemeļjanovu, lai noskaidrotu,
vai zvirbuļi jāsagatavo dzīvi vai kauti. Un tur
izrādījās, ka telegrāfists izlaidis burtu N un
dažas pieturas zīmes. Telegrammā vajadzēja būt: pastipriniet
sagatavošanu. N. 13500. Vorobjov. Minētais Vorobjovs licis
pastiprināt maizes labības sagatavošanu. Tekstā izlaidis
dažus vārdus, jo no Sakaru Tautas komisariāta bijis
norādījums samazināt telegrammas vārdu skaitu, jo ikdienas
Valdības telegrammās tiek pārraidīti vairāk nekā
420 tūkstoši vārdu (1931.).
Paldies,
jaunkundz, telegramma nav jāsūta!
Pēckara
gados Rīgas telegrāfā stāstīja
šādu gadījumu. Brīvības ielā 33 ierodas kāds
klients un nodod telegrammu: Mīļā Sāra. Kviešus
pārdevu labi. Braucu mājās. Tavs Ābrams. Telegrammas
pieņēmēja no Ābrama prasa 10 rubļus.
Kāpēc tik dārgi, - prasa Ābrams?
-
Tāpēc, ka adrese arī ietilpst telegrammas vārdu
skaitā. Ja gribat lētāk, izsvītrojiet dažus
vārdus no teksta, - skaidro pieņēmēja.
Ābrams
sāk svītrot vārdus: mīļā Sāra to
var svītrot, visi taču zina ka viņa man ir mīļa; kviešus
pārdevu labi to arī var svītrot, jo kad tad es esmu
labību pārdevis slikti! braucu mājās to arī
var svītrot, jo kur gan citur man braukt, ja ne mājās?
Ābrams pieiet pie telegrammas pieņēmējas: - Jaunkundz,
paldies, telegrammu nevajag sūtīt, es visus vārdus
izsvītroju, un 10 rubļi paliks man kabatā!
Kāda Ņūdžersijas iedzīvotāja Bernebi kundze nopirkusi mazu mājiņu ar dārzu, kurā atradies vecs telegrāfa stabs. Šo kauna traipu, kā to atzinusi vecā kundze, tā nevarēja aizdabūt no savas teritorijas, jo tas bija pasta īpašums un par tā patvarīgu aizvākšanu draudēja sods. Pēc kāda laika izrādījās, ka stabs ir sapuvis un jāaizvieto ar dzelzs stabu. Ieradās strādnieki un Bernebi kundzes prombūtnē stabu izraka, bet jaunu uzstādīt nepaspēja. Bernebi kundze jaunu stabu ierakt neļāva viņa iekārtojās izraktajā bedrē. Vīrs viņai nesa ēdienu, pārklāja bedri ar brezentu. Savukārt pasta iestāde aiz sētas iekārtoja telti, kurā dzīvoja strādnieki, lai uzmanītu brīdi, kad Bernebi kundze atstās bedri. Cīņa ilga vairāk nekā mēnesi. To novēroja liels ziņkārīgo bars, reizēm pat traucējot satiksmi pa ielu (1935.).
Sods par vēstuļu nelasīšanu
Anglijā, Roterhemas pilsētā, dzīvoja bagāts lauksaimnieks Džozefs Listers, kurš vairāk nekā gadu nebija lasījis nevienu no saņemtajām vēstulēm, jo parasti tajās bija lūgumi par naudas pabalstiem. Par vēstuļu nelasīšanu viņam bija jāatbild tiesā, jo viņam trīs reizes bija atsūtīts uzaicinājums uz tiesas sēdi par kādu autokatastrofu, kurā viņam piesprieda sodu. Par nevērību pret tiesu viņam bija jāierodas uz jaunu tiesas sēdi. Listers tiesas sēdē skaidroja, ka viņam ir septiņas automašīnas, desmit muižas un 800 strādnieku. Viena autokatastrofa gada laikā ir tīrs nieks. Par vēstuļu nelasīšanu Listeram piesprieda 6 šiliņus lielu soda naudu. Listers soda naudu samaksāja un paziņoja, ka vēstules arī turpmāk nelasīs (1937.).
Demostēns aizbraucis
Jocīgs gadījums noticis Grieķijas galvaspilsētā Atenās. Tur no Parīzes pienākusi vēstule, kas adresēta Demostēnam. Izrādījies, ka kāds franču zinātnieks, kurš rakstījis zinātnisku darbu par Demostēnu, savas piezīmju lapiņas ielicis aploksnē ar uzrakstu Demostēns. Aploksne nejaušības dēļ nokļuvusi pastā.
Francijas pasta ierēdnis laikam kaut ko par Demostēnu dzirdējis, uzrakstījis uz aploksnes Atēnās. Atēnās tomēr nav zinājuši, ka prātnieks jau vairāk nekā 2000 gadu ir miris, tāpēc uz aploksnes uzrakstīts Demostens aizbraucis, bet adresi nav atstājis un vēstule nosūtīta atpakaļ uz Parīzi (1931).
Noķert 13 500 zvirbuļus!
Ne reizi vien dzirdēts, ka telegrāfs prot taisīt jokus. Traģikomisku notikumu apraksta 1931. gada 28. janvārī laikraksts Pravda.
JonovasJežovkas rajona patērētāju biedrības pilnvarnieks saņēmis šādu telegrammu: usiļitje zagotovku 13 500 vorobjov. Telegrammas saņēmējs apspriedies ar rajona izpildkomitejas priekšsēdētāju. Nolēmuši sasaukt sapulci. No sākuma daudziem tas šķitis jocīgi kāpēc nav paraksta, kas sūta telegrammu, kas tā par direktīvu, tomēr nolēma, ka zvirbuļi ir jānoķer. Ķēra pa dienu, ķēra pa nakti laternu gaismā. Pašā karstākajā brīdī JonovoJežovkā ieradās rajona prokurors, tiesnesis un rajona milicijas priekšnieks, bet augstajai priekšniecībai zvirbuļu ķeršana nelikās nedabīga lieta un viņi neteica ne jā, ne nē.
Bet tad notika nelaime. Šķūnī, kur glabājās 2000 sagatavotu zvirbuļu, ielauzās kaķis un apēda 200 zvirbuļus! Sasauca speciālu protesta mītiņu, kurā izpildkomitejas pārstāvis runāja par strādnieku un zemnieku valdības uzdevuma pildīšanu, par kontrrevolucionāru viltībām un beidza runu ar norādījumu, ka 200 zvirbuļu noēšanu izpildkomiteja uzskata par kontrrevolūciju, kaitniecību un tāpēc valsts plāna izpildes kavētājus nodos tiesai.
Protesta mītiņš nolēma sūtīt uz apriņķa pilsētu kooperācijas instruktoru Jemeļjanovu, lai noskaidrotu, vai zvirbuļi jāsagatavo dzīvi vai kauti. Un tur izrādījās, ka telegrāfists izlaidis burtu N un dažas pieturas zīmes. Telegrammā vajadzēja būt: pastipriniet sagatavošanu. N. 13500. Vorobjov. Minētais Vorobjovs licis pastiprināt maizes labības sagatavošanu. Tekstā izlaidis dažus vārdus, jo no Sakaru Tautas komisariāta bijis norādījums samazināt telegrammas vārdu skaitu, jo ikdienas Valdības telegrammās tiek pārraidīti vairāk nekā 420 tūkstoši vārdu (1931.).
Paldies, jaunkundz, telegramma nav jāsūta!
Pēckara gados Rīgas telegrāfā stāstīja šādu gadījumu. Brīvības ielā 33 ierodas kāds klients un nodod telegrammu: Mīļā Sāra. Kviešus pārdevu labi. Braucu mājās. Tavs Ābrams. Telegrammas pieņēmēja no Ābrama prasa 10 rubļus. Kāpēc tik dārgi, - prasa Ābrams?
- Tāpēc, ka adrese arī ietilpst telegrammas vārdu skaitā. Ja gribat lētāk, izsvītrojiet dažus vārdus no teksta, - skaidro pieņēmēja.
Ābrams sāk svītrot vārdus: mīļā Sāra to var svītrot, visi taču zina ka viņa man ir mīļa; kviešus pārdevu labi to arī var svītrot, jo kad tad es esmu labību pārdevis slikti! braucu mājās to arī var svītrot, jo kur gan citur man braukt, ja ne mājās? Ābrams pieiet pie telegrammas pieņēmējas: - Jaunkundz, paldies, telegrammu nevajag sūtīt, es visus vārdus izsvītroju, un 10 rubļi paliks man kabatā!