Tanzānijā, kur ziloņi taurē un telefoni zvana

 

Tanzānijas lielākajā pilsētā Dāresalāmā martā atklāj jaunu operatoru centru. Tiesa, to nevar uzskatīt par Lattelekom Kontaktu centra 118 filiāli, tomēr abu dienestu pamatu likšanā piedalījušās Lattelekom darbinieces Baiba PAEGLE un Dace ZAVELE. Ko divām baltajām sievietēm nozīmē septiņus mēnešus vadīt tik atbildīgu projektu Āfrikā, kur atšķirīgs ir itin viss un mērķim tuvina vien pašu apņēmība un nenovērtējamā pieredze?! Sakaru Pasaule piedāvā unikālu iespēju - aplūkot Tanzānijas ļaudis, krāšņo dabu, tradīcijas un telekomunikācijas visai privātā skatījumā, jo šajā publikācijā ar autores laipnu atļauju izmantota Baibas Paegles Tanzānijas dienasgrāmata.

 

Varat dēvēt to par eksotiku

Vēso un savaldīgo latviešu acīm Āfrika šķiet vienas vienīgas eksotikas un pārsteigumu pilna. Tomēr tāds iespaids parasti rodas tikai pirmajā mirklī vai arī, skrienot cauri Āfrikai steidzīgā un raibā tūristu pulkā, kad eksotisks šķiet viss, kas mums iepriekš nav bijis pazīstams. Mums ar Daci nu jau daudz kas kļuvis ikdienišķs. Temperatūra ap 28° C - tā kā pavēsi. Vajadzētu uzvilkt kaut ko ar garām piedurknēm...

Dzīvojam pašā okeāna krastā, tādā kā rindu mājā, kura apjozta ar augstu žogu. Mēs ar Daci apdzīvojam gala spārnu divos stāvos: trīs guļamistabas ar trim vannas istabām, virtuvi un viesistabu pirmajā stāvā un plašu terasi otrajā. Iekšējais pagalms ar baseinu veido kaut ko cietoksnim līdzīgu. Neiztrūkstoša ir apsardze un mūs jau pirmajā dienā iepazīstina ar masaju puisi Filipo, kura pienākums ir mūs visur pavadīt, ja iedomāsimies pastaigāties, skriet gar piekrasti vai doties uz pilsētu. Man gan pietiek ar peldēšanu no rīta baseinā, jo nevaru iedomāties to skatu, kā puisis masaju mednieka tērpā reizos kopā ar mums. Uz mūra, kas apjož pagalmu, ir dzeloņdrātis, kuras naktīs apgaismo elektrība. Mūs gan mierina, ka drošību apdraudoši incidenti neesot bieži, bet sākumā savā mājoklī vienalga jūtamies kā cietumā, no kura mūs izved laukā tikai uzrauga pavadībā. Tanzānijas Telekoma (TTCL) kolēģi saka, ka tāda drošības pasākumu ievērošana savā ziņā ir tradīcija no angļu koloniālisma laikiem, tomēr tradīcija  tiek respektēta un nakts laikā baltajam klīst apkārt neesot vēlams.

Vakarā gaisu tricina pilnīga kakofonija - mullu stieptās lūgšanu skaņas saplūst vienā kokteilī ar zvejnieku ciema, laikam taču pagānu, mežonīgu bungu dārdoņu un ritmisko zemo balsu basiem. Kad tie pieklust, tad skan vietējo šlāgeru ieraksti un paveras visai savdabīgs skats uz paisumā stāvošām laivām, kad pāri tām atskan, piemēram, ABBA vecie ieraksti vai vēl joprojām šad tad uzspēlētā lambada. Šo simfoniju papildina zivju gārņu klaigas un  viļņu šalkoņa. Man patīk šī vakara stunda uz terases, lai gan jau pēc dažām nedēļām  smilkstu pēc labas, dzīvas mūzikas un tikai tagad tā īsti novērtēju Rīgas aktīvo un kvalitatīvo kultūras dzīvi.

 

Projekts - pirmā epizode

Tanzānijas Telekoma (TTCL) divpadsmit stāvu ēka atrodas pilsētas centrālajā, tas ir, sakoptākajā un bagātajā daļā. Turpretī nedaudz ārpus pilsētas centra valda netīrība, mežonīgs piesārņojums, pilnīga miskaste un satriecoša nabadzība. Pirmais iespaids par kompāniju ir ja ne gluži labs, tad vismaz pazīstams. Tehnoloģijas un biznesa vadības procesi te atgādina mūsu pašu Lattelekom deviņdesmito gadu vidū. Neattīstīta pakalpojumu vadība, sadrumstalota klientu apkalpošana, ievērojama funkciju dublēšanās, pārsvarā manuāli vadīti piegādes, bojājumu novēršanas procesi utt. Pakalpojumu specifiku nosaka ārkārtīgi zemais laikā apmaksāto rēķinu apjoms, nelikumības un valsts regulatora neprofesionālisms. Balss pakalpojumiem orientācija uz priekšapmaksu, par attīstītu datu pakalpojumu tirgu  runāt vēl pāragri. Dārgas nomātās līnijas un pirmo virtuālo privāto tīklu (VPN) tehnoloģijas. TTCL fiksēto līniju monopolstāvoklis beigsies 2005. gada 1. janvārī. Balss pakalpojumu toni nosaka triju vadošo un vairāku nelielu mobilo operatoru konkurence. Vodacom, Mobitel un TTCL meitas kompānijas Celtel klientu skaits tuvojas pirmajam miljonam, un šis bizness neapšaubāmi ir sprādziena stadijā. Valstī ir 34 miljoni iedzīvotāju un telekomunikāciju tirgus ir perspektīvs, pat neraugoties uz zemo pirktspēju. Tāpēc Tanzānijas telekomunikāciju tirgū pamanāmi gandrīz visi labi atpazīstamie zīmoli (brand) - Siemens, Alcatel, Ericsson, nemaz nerunājot par Āzijas valstu ražotāju klātbūtni visās nozarēs.

 Nodibināt pirmo kontaktu ar TTCL cilvēkiem ir viegli, sevišķi parunājot par knifiem, kas zināmi no operatoru, grupas vadītāju un priekšnieku dzīves. Cilvēkus biedē reorganizācija. Teorētiski gan ikviens saprot, ka 158 000 fiksēto līniju klienti nevar segt 3 500 darbinieku izmaksas. Kādam jāuzņemas neizbēgamā krokodila loma, bet skaidri redzamas arī iespējas. Manos uzdevumos bez operatoru centra ir arī pārmaiņu vadības un klientu apkalpošanas uzlabošanas jautājumi. Ļoti plašs darba lauks.

 

Msasani

Septiņos rītā pusstundas brauciens uz darbu no Msasani priekšpilsētas rajona ir patīkams, jo grūti iedomāties brīnišķīgākas krāsas par zaļgani zilajiem okeāna viļņiem ar baltām putu galotnēm un slaidiem palmu pušķiem krastā. Acīm ir ko līksmot. Šis ceļa gabals gar okeāna krastu ved caur apkārtni ar teicami koptām, pārsvarā vēstniecību, ēkām. To gan nevar teikt par šķērsielām ar noplukušām mājām, lai gan daudzviet manāms, ka pilsēta pirms gadiem 30 (koloniālisma periodā!) piedzīvojusi labākus laikus. Pēc sociālisma uzplaukuma afrikāņu gaumē vietējiem palikuši atmiņā bada gadi un  veidojumi, ko var salīdzināt ar kolhoziem.

Kādā sestdienas rītā nolemjam apmest nelielu loku kājām gar okeāna piekrasti. Cilvēku nav īpaši daudz, bet daļai svahili zvejnieku pludmale ir gan virtuve, gan bērnu rotaļu laukums, gan vistu un kazu ganības. Ejot caur tādu apdzīvotu vietu pārņem sajūta, ka esi ienācis neaicināts svešā mājā un gandrīz uzkāpis uz saimnieka zivju tīrāmā dēlīša. Mūsu pavadonis, žestos un valodā atturīgais masajs Filipo, parāda viegli saprotamu rīkles pārgriešanas žestu un sānos piestiprināto mačeti, liekot saprast, ka kopā ar viņu mums nekādas briesmas nedraud.

Ceļā satiekam divus masaju puišus, kurus iztālēm biju noturējusi par sievietēm. Labi, ka Filipo vājā angļu valoda neļāva saprast manu aplamo  piezīmi par skaistajām masaju meitenēm. Pastaigas beigās biju priecīga, ieraugot milzīgo koku pie pazīstamajiem cietokšņa vārtiem.

 

Elizabete un Rebeka

Ziņa par jauniem iemītniekiem te acīmredzot izplatās ātrāk nekā e-pasta sūtījumi, jo jau pāris dienu pēc mūsu ierašanās divas nenosakāma vecuma, kalsnas, mazas sievietes stāv pie durvīm ar ieteikuma vēstulēm. Viena ar kāda ASV vēstniecības darbinieka ieteikumu, otra ar papīra skrandiņu, kuras saturā pat nemēģināju iedziļināties. Aktīvāka, protams, ir Elizabete, jo strādā taču pie amerikāņa, toties Rebeka tīrot kāda mūsu kolēģa māju. Kamēr Rebekai izrādu darāmo, viņa nemitīgi murmina vienu no nedaudzajām iemācītajām frāzēm: - I am very well trained, I have expierence.* - Nodomāju, ka es arī esmu  very well trained mājsaimniece un man ir expierence. Dace smejas, ka šī man esot kā darbinieku vervēšanas pilotfāze, izvēloties operatorus.

Vietējie pakalpojumu piedāvātāji te laikam katru atbraucēju uzskata par bankomātu, no kura īsā laikā jāizspiež maksimālais. Tomēr atzinīgi jānovērtē, ka pakalpojumu piedāvāšanas ceremonija vēl nav sasniegusi tūristu pārblīvēto pasaules objektu cinismu. Šai piepilsētas nostūrī piedāvājumam ir savs sirsnības piesitiens. Beidzot vienojāmies, ka Elizabete un Rebeka kops māju un mazgās veļu divas reizes nedēļā:  5 000  Tanzānijas šiliņi (5 USD) par reizi.

 

Ramadans

Modinātājs te nav vajadzīgs, musulmaņu dziedāšana - lēna, gari stiepta saukšana atskan pirms saullēkta ap pulksten četriem. Izskatās, ka dažādu ticību un konfesiju pārstāvji ir diezgan iecietīgi cits pret citu. Reliģiskos konfliktus te neviens neuzskata par problēmām, tomēr šķiet, sadzīvē dažādas grupas turas stipri nošķirti.

Sākas Ramadana laiks. Tā kā mūsu Telekoma kolēģis Zidi ir pārliecināts musulmanis, šajā mēnesī viņš ēd un dzer tikai no saules rieta  līdz saullēktam. - Es tā lepojos, ka ar Allaha atbalstu atturība no ēdiena dienas laikā man nav grūts pārbaudījums, - Zidi patiesi ir gluži pacilāts.

Šī īpašā Ramadana režīma dēļ nācās piekrist katru dienu intervēt 15 pretendentus bez pusdienas pārtraukuma. Visnejēdzīgākais, ka dienā musulmaņi nedrīkst pat ūdeni dzert. Tad nu Zidi ik pa laikam  skrien mazgāt seju. Apčakarē Allahu, kā vien var.

Citi musulmaņi Ramadana laiku uzskata par piemērotāko atvaļinājumam un TTCL iecietīgā personālpolitika pat paredz atsevišķas brīvdienas (nedēļas!) reliģisku svētku gadījumos. Šo iespēju gan neizmanto daudzi, jo apzinās, ka tādējādi samazinās varbūtība darba līguma pagarinājumam nākotnē. Tomēr nevar noliegt, ka šim laikam ir līdzība ar Ziemassvētku aicinājumu – sakārtot savu iekšējo pasauli.

Tā kā musulmaņiem Ramadana laikā atļauts ēst pēc saules rieta, Zidi  uzaicina mani uz vakariņām pie viena no saviem jaunākajiem brāļiem. Viens no Zidi brāļiem darbojas tūrisma biznesā, kas saistīts ar medībām un safari, bet otrs ir kādas ministrijas ierēdnis. Brāļa luksus džipā iebraucam viņa mājas labi apsargātajā pagalmā, kas te ir parasta lieta. Visapkārt tīrs, skaistas puķu dobes, māja izskatās glīta un jauna. Pāri slieksnim dodamies taisnā ceļā pie galda, jo vīrieši pēc  garās dienas ir gluži izbadējušies. Tā nu sēžu pie galda ar trim milzīga auguma melniem musulmaņu tēvaiņiem un Zidi divpadsmitgadīgo brāļa dēlu Saīdu un lieku iekšā visu trekno ēdienu - zupu, plovu, makaronus, banānu biezeni, salātus, eļļā vārītus pončikus. Brr, trekns gan! Nav nekāda vīna, tikai šķidrai debesmannai un jogurtam līdzīgs strebeklis. Labi, ka ir ūdens. Cenšos ēdienu ņemt mazās devās un klusībā priecājos, ka ir vismaz viens galda piederums - karote zupai, jo vīrieši, bezbēdīgi un laimīgi triecot, visu ēd ar rokām. Zidi dusmojas, ka mobilais zvana nepiemērotā laikā, kad rokas taukos līdz elkoņiem.

Ar mani tiek pieklājīgi uzturēta saruna, ik pa laikam sienā atveras lodziņš, pa kuru brāļa sieva pasniedz trūkstošu ēdiena piedevu un apjautājas, vai visa pietiek. Sievietēm pie galda, sevišķi Ramadana laikā, vieta nav paredzēta. Veči pūlas izturēties nepiespiesti un demokrātiski, tikai Saīds, kā jau bērns, blenž uz mani un neslēpj pārsteigumu par balto brīnumu un vēl  - pie galda.

 Paldies Latvijas futbola izlasei, jo viens no Zidi brāļiem, īsts futbola fans, Latviju uzreiz atpazina pēc spēles ar Turciju. Es tiku apbrīnota gluži tāpat kā vārtu guvējs un valsts prezidente kopā.  

 

Projekts - otrā epizode

Visu rītu braukāju pa TTCL klientu apkalpošanas centriem: kādi seši līdzinās mūsu Audēju ielas KACam, pārējie (kādi 10) izvietoti ap mazajām centrālēm un atgādina  palielus kioskus. Klientu apkalpošanas nodaļas direktors Zidikheri Athumani (tas pats Zidi)  komentē: - Centrā  viss OK, parādīsim tev real Dāresalāmu.

 Pie klientu apkalpošanas centra ganās govis, tīkls sastāv tikai no gaisvadu līnijām, neizbēgami bojājumi sadales tīklā. Tabata pilsētas daļā grasāmies palaist jaunās IN (Ericsson) platformas produktu pilotfāzi.  Jāizšķiras par Operatoru centra risinājuma piegādātāju. Pārsvarā visi procesi kompānijā ir manuāli, komunikācija notiek ar e-pasta starpniecību,  tikai starp tehnisko daļu un norēķiniem ir tāds kā Workflow sistēmas paveids. Pirmajā stāvā notiek operatoru dienesta remontdarbi, arī pārējie 12 stāvi pakāpeniski tiek remontēti. Personāla vadības direktors Noels Makkenzijs sola brīvas rokas centra operatoru atlasē, tātad iespēju intervēt arī ārējos pretendentus.

Pašlaik katrā stāvā biroja vadītājai pat  ir savs asistents - trauku mazgātājs. Pēc stundu ilgās rīta kafijas pauzes krūzes tiek saliktas skārda bļodā, kuru kalpotājs staipa uz mazgātuvi un atpakaļ, daļa darbinieku pusi dienas lasa avīzes, datorspēļu entuazistus var redzēt visās nodaļās. Tulks, šķiet, pilda tādu kā priekšnieka kambarsulaiņa  pienākumu.

Par PC un biroja tehniku, tāpat kā par autotransportu lielais vadības kantoris sūdzēties nevar, to pašu gan nevar teikt par lauku rajoniem. Tikko katram darbiniekam  iznēsāja iekšējo, uz teicama papīra iespiesto, žurnālu Connect. Ir arī avīze. Sauklis To call to world** esot nomainīts pret To bring customers closer***. Vīzija: TTCL jākļūst par vadošo pasaules  klases komunikāciju pakalpojumu sniedzēju Āfrikā. Misija: piedāvāt kvalitatīvus pakalpojumus, kuri apmierinātu ikviena Tanzānijas iedzīvotāja komunikāciju vajadzības. Vērtības: būt atbildīgiem par klientiem, strādāt komandā. Izklausās jau skaisti, bet, kad prasu Dienvidu Daras klientu apkalpošanas direktoram, cik klientu apkalpošanas centru ir viņa pārziņā,  izrādās, ka  tā uzreiz pateikt nevarot.

 

Mežonīgs klimats - īsta bauda 

Atliek tikai mākoņu aizkaram pašķirties, lai saules stari kā lodāmura pieskārieni iededzinātu kādu sen aizmirstu vasaras raibumu, iesistu pa acīm vai galvu. Tomēr man netīk valkāt ne saules brilles, ne cepuri. Mākoņainas dienas iedegums ir patīkami līdzens un atveldzēts ar nemitīgu mitrumu. Baidos apgalvot, par cik gadiem āda palikusi jaunāka, bet izmaiņas nav uz slikto pusi. Var jau būt, ka tas gludums no smalkum smalkajiem putekļiem, kas ādu līdz vakaram tā pieķepē, ka šķiet - tīri zābakus, nevis seju. Bet no otras puses, - ja  plusiem pieskaita jau zaudētos kilogramus un labo pašsajūtu, tad pagaidām nav pamata vainot mežonīgo klimatu.

Sākas lietus sezona, debesis pilnas ar debessmannai līdzīgiem tumīgiem mākoņiem. Skats kā novembrī Rīgā - līst kā no spaiņiem. Atšķirība vien tāda, ka te norasojušie logi atgādina siltos dušas kabīnes stiklus, kājās dienas beigās no siltuma un mitruma nedaudz pietūkušas un nepavisam negribas vilkt vilnas zeķes. Atliek tik mākoņiem pašķirties un uzspīdēt saulei, kad ielas atgādina turku pirti vai tikko labi salaistītu siltumnīcu. Ar interesi gaidu zaļās krāsas eksploziju.

 

Ja negribi, lai tevi cērp kā aitu

Par tādiem sadzīves pakalpojumiem kā ķīmiskā tīrītava vai veļas mazgāšana te nav jāuztraucas, toties normālu frizētavu gan vēl nav  gadījies atrast. Pavisam netālu no mūsu dzīves vietas ir iestādījums ar it kā smalku nosaukumu California Hair Cutting Salon, bet izmantot tur piedāvātos pakalpojumus  būtu vismaz pārdroši. Tur melnajiem diezgan primitīvā veidā cērp (citādi to procesu  nenosauksi!)  vilnu, kas aug viņiem uz galvas. Tomēr ceram ieraudzīt arī augstākas kategorijas salonus. Smalkās sapītās bizītes afrikānietēm izskatās jauki, man patīk, bet vairums sieviešu savus matus cenšas izstiept un iztaisnot.

Pēc dažām adaptācijas nedēļām atradām gan salonus, gan tīrītavas, gan darbnīcas, kuras atšķiras ar  pakalpojumu  līmeni atkarībā no klientūras.

 

Bērnu kļūst mazāk

Beigusies kārtējā nodarbību diena. Zidi sēž pie vakariņu  galda piekusis kā izštepselēts ventilators. Prasu, kāpēc viņš neiedzer vīnu. Musulmaņi nedzerot.

Jautāt kādam šejienietim, vai viņam ir bērni, nav racionāli. Jājautā, cik to ir. 51 gadus vecajam Zidi ir seši lieli bērni, bet pats nākot no 14 bērnu ģimenes. Par sievu skaitu gan nejautāju. Kolēģi labprāt stāsta par sadzīvi, reliģijām, par sociālisma laiku, kad bijis švaki ar drēbēm, ziepēm, pārtiku utt. Tagad bērnu skaits ģimenēs strauji sarūk līdz pat diviem, jo tos ļoti grūti izskolot. Tanzānijā joprojām ir 45 procenti analfabētu. Iekšzemē vēl esot skolas, kur bērni raksta uz tāfelītēm un līdz pat 10 gadu vecumam nevalkā drēbes, jo apģērbt augošu bērnu ir lieka izšķērdība. Nabadzība liela:  nacionālais kopprodukts uz katru iedzīvotāju - USD 110. Un 1000 Tanzānijas šiliņi ir viens dolārs, bet tas nenozīmē, ka degvielas un transporta, labāku drēbju un pat pārtikas cenas stipri atšķirtos no Latvijas. Lielākā daļa iedzīvotāju spiesti iztikt ar minimumu, tāpēc arī kaulēšanās nav nekāda izprieca. Vietējo starpā tā izklausās nikna un nervoza, cīņa par katru šiliņu.

 

Projekts - trešā epizode

Par operatoru centra platformas piegādātāju izvēlēts Alcatel pārstāvis MFI. Klientu vadītāji (indieši pēc tautības) strādāja tiešām perfekti no pirmās dienas. Ericsson, kam bija gandrīz tāda pati cena, iegāza pārdevēja nemitīgā tīksmināšanās ap savu neapšaubāmi labo produktu, piesaucot tā neierobežotās iespējas. Tai pat laikā viņš atstāja kurlā iespaidu, kuru būtībā pircējs nemaz neinteresē. Turpretī Alcatel pārstāvji visu uzmanību veltīja precīzu un izsmeļošu atbilžu sagatavošanai uz uzdotajiem jautājumiem.

Tīkla direktors Dāgs ir perfekts pircējs, kaulējas kā tirgus placī, bet tai pašā laikā neizceļ cenu kā galveno prioritāti. Procesu noskatījos ar interesi. Cerēsim,  ka piegādātāja centība saglabāsies arī pēc rēķina apmaksa brīža. Te manā bažīgajā prātā uzpeldēja Aivja Rozenfelda (Lattelekom IT direktors) gaišais tēls uz indiešu mūzikas fona, bet mierinu sevi, ka nepērkam pārmērīgi mīkstas (softiskas) lietas, tāpēc komunikācijas pārpratumiem nevajadzētu rasties.

   

 

Kilimandžāro

Kalnu diena sākās ar krāšņu saullēktu uz Kilimandžāro fona. Platformāta skats pa visu viesnīcas logu. Šis apvidus ir tāds kā nacionālo parku poligons, jo pāris simtu kilometru ceļā līdz Kilimandžāro kalna pakājei šķērsojam gan Arušas, gan Kilimandžāro nacionālo parku. Jau iepriekš bijām brīdinātas, ka Āfrikas augstākā virsotne jeb tā dēvētais jumts ir kaprīza un ne visiem izdodas to ieraudzīt pilnā krāšņumā. Itin bieži 5 895 metrus augsto kalnu ieskauj mākoņi. Īstenībā es nepieļauju pat domu, ka varētu to neredzēt. Pusdienas laikā sasniedzam Kilimandžāro kalna pakāji. Pēdējos serpentīna lokos gaisa temperatūra pārsteidzoši strauji nosvārstās uz auksto pusi.

Kalnā kāpšanas bizness izskatās labi un ienesīgi organizēts. Ir treniņu centrs, dažādi maršruti, arī kalnos kāpēju ekipējuma piederumu kiosks. Rodas iespaids par civilizētu organizāciju. Vai tas ir labi vai garlaicīgi, - nevaru spriest, jo mēs apmierinājāmies tikai ar ielejas skatu. Tādus lielus objektus kā kalni (dažreiz arī ziloņi) jāskatās no piemērota attāluma, ja vien tajos nekāpj. Kilimandžaro mums par prieku nav ietinies parastajos mākoņos, bet izrāda mums visus savus krāšņumus un pat balto sniega cepuri - līdz pašam saulrietam, kad lidmašīna dodas  atceļā uz Dāresalāmu.

 

 

    Projekts - ceturtā epizode        

Dažreiz sanāksmēs laužas uz āru arī mans direktores gars - tieksme vadīt un pārvaldīt situāciju. Tāds sanāksmju stils, kāds vērojams šeit, padara mani nervozu, jo nav jūtama lietišķa gaisotne. Tāpēc, ja pirmajās trijās pļāpāšanas minūtēs neviens netaisās uzņemties vadītāja lomu, es vai nu noprasu, kas vada sanāksmi, kāda ir dienas kārtība, vai arī stūrēju to uz mani interesējošiem jautājumiem. Cilvēki ļaujas un pat jūtas atviegloti. Konsultantam, t.i. šoreiz man, jābūt pacietīgākam, jo esmu te tikai uz īsu brīdi, bet palicējiem ar šo operatoru centra platformu un klientu aprūpes  stratēģiju būs jāsitas tālāk. Ai, cik netālredzīgi no Zidi puses piespēlēt man darīt tik daudz operatīvo lietu. Zidi visādā ziņā ir jauks un atsaucīgs, bet ar ārkārtīgi izteiktu, uz attiecībām orientētu vadības stilu. Muļķis viņš nav. Sākumā mazliet taustāmies, vērojam viens otru, spēlējam spēli, ko laikam sauc par biznesu.    

Tā kā Personāla daļa atsvieda atpakaļ vairākus desmitus pieteikumu, jāvada būs ap 30 darba interviju. Jāgatavojas nopietni, jo pēc uzvārda nepateiksi - sieviete vai vīrietis, arī statusu uzreiz nevar izprast. Kāds  raksta: - Married, we are 6 in family, three children****. - Atlikušais skaits – sievas, vai? Reliģija - musulmanis. Kā man pajautāt, vai lūgšanu laikā nenometīs operatora austiņas un nesāks lūgt Allahu, līdzīgi kā notiek  musulmaņiem piederošajos veikalos - dienas vidū durvis ciet vismaz uz pāris stundām.

Uz topošo operatoru pārgrieztajām acīm un žēlabām par mežonīgi lielo darba apjomu un tempu reaģēju bezkaislīgi kā beigta zivs: - Nav alternatīvas, bet ir termiņi, tāpēc darīsim visu, kā nākas un jūs aktīvi piedalīsieties. - Pagaidām jau vēl reakcijai uz manu spiedienu tāds kā komplimentārs raksturs: - Patīkami, ka jūs nākat ar tādu jaunu elpu, svaigu vēju utt..- Precīzāk gan būtu teikt: kāds vējš viņu mums atpūtis, nodomāju un pacietīgi stāstu misteram Kaisi par operatoru centra lomu klientu apkalpošanā. Divās dienās malāriju izslimojušais  Zidi šodien ir uz strīpas un kā virsdiriģents papildina manis stāstīto ar izteiksmīgu roku plātīšanu.

 

Līgavas viesu pulkā

Piekritām piedalīties mūsu Klientu apkalpošanas daļas kolēģes rīkotajā pasākumā, kuram es tā īsti pat nezinu apzīmējumu. Proti, Marietas meitai  nedēļas nogalē kāzas, bet ceturtdien ir tāds kā līgavas svētības saņemšanas vai atvadu ceremonijas vakars, kas gan pilnīgi atšķiras no tām ballītēm, ko dažkārt rīko Latvijas meitenes. Sanākuši aptuveni 150 viesu. Visi samet naudu (5 USD) un saņem ielūgumu. Pasākums notiek restorānā, kas patiesībā ir  plašs laukums ar palmu lapu nojumēm un to ieskauj augsts, rožu krūmiem, dateļpalmām noaudzis mūris. Tiešām omulīgi sēdēt siltā vējiņā, svaigā gaisā.

Marieta, protams, lepojas, ka divas baltas sievietes rotā līgavas puses viesu pulku. Rotā jau ar, jo par uzmanības trūkumu nevar sūdzēties. Īpašs akcents ir kolektīvās TTCL dāvanas pasniegšanas ceremonija, jo tā notiek dejojot. Bet vai gan mēs ar Daci kādas neprašas! Dejojam uz nebēdu. Marieta jūtas laimīga un man arī prieks. Kādēļ gan neiepriecināt tādu sirsnīgu sievieti.

 

Apgāztais mēness sirpis

Gar krastu uz  tuvējo mošeju aizsteidzas pulciņš musulmaņu vīriešu. Sievietēm, ja nemaldos, ļauts iet uz dievnamu tikai vienreiz nedēļā. Drīz  atskan saulrieta vakara lūgšanas žēlabaini stieptā dziedāšana. Saulrieta nekāda, šķiet, ka debesīs kāds izrauj štepseli un čau - viss tumšs. Pārsvarā gaisma pilsētas nomaļu ielās ir no ugunskuriem, kur tiek gatavotas vakariņas, slēgtie supermārketi tuvāk centram laistās kā gaismas pilis.

Kas teicis, ka okeāns nomierina? Nekā nebija! Tas satrauc, kuļ domas kā mikseris: dogmas ar prieku, stereotipus ar atklāsmi, skumjas un alkas ar prātīgumu. Pilnai gleznai pievienoju vēl šķībi apgāzto mēness sirpi un tumšos kokospalmu siluetus. Man patīk, ka vārdam okeāns ir vīriešu dzimte.

 

Baiba PAEGLE, Tanzānija

 

Turpinājums - nākamajā SP numurā.

 

* I am very well trained, I have expierence. - Esmu ļoti labi apmācīta, man ir pieredze.

** To call to world - Piezvanīt pasaulei.

*** To bring customers closer - Pienākt tuvāk/pietuvoties klientiem.

 ****Married, we are 6 in family, three children - Precējies, ģimenē esam 6, trīs bērni.