Kā iegūst interesantu, dinamisku fotogrāfiju

 

Bieži vien mājas albumos un internetā redzamas garlaicīgas, neko neizsakošas (izņemot pašiem attēlotajiem) fotogrāfijas. No sērijas – te es ar brāli, te izlaidumā... Te es nedomāju tehnisko kvalitāti, bet to, ka fotogrāfijas ir statiskas, ar lielu liekā fona piedevu, bez odziņas. Uz jautājumu, kādēļ autors nav vairāk piestrādājis pie sižeta, bet tikai pa gabalu nospiedis fotoaparāta slēdža podziņu, seko atbilde, ka tas jau nav izstādei, bet mājas albumam. Bet vai tad mājas albums nav sava veida izstāde – to taču rāda draugiem, paziņām!?

Kā izvairīties no garlaicības kadrā un padarīt to kaut mazliet interesantāku un dinamiskāku?

 

Ejiet tuvāk!

Pirmais, kas iekrīt acīs fotogrāfu iesācēju bildēs, ir milzīgais liekā fona daudzums kadrā. Fotogrāfam nez kādēļ ir bail iet tuvāk objektam. Esmu dažreiz pie sevis pasmējies, redzot, kā fotogrāfs aizdzen bildējamo 20 metrus no sevis un tad ar ziepjutrauku ņemas fotografēt. Iztēlojos, kā gatavajos attēlos vajadzēs ar lupu meklēt varoni.

Ja fotogrāfijā ir mazāk lieku detaļu, skatītāja acis vairāk pievēršas galvenajam objektam. Atmetot lieko, kadrs kļūst it kā lielāks, tuvāks, saprotamāks. Fotoaparāta objektīvs darbojas mazliet citādāk nekā cilvēka acis. Acis iestāda asumu tikai uz to objektu, kur vērsts skatiens, lai cik tas tālu būtu, pārējo veidojot izplūdušu, nojaušamu. Turklāt attēls ir stereoskopisks. Savukārt ziepīša platleņķis vienādā asumā attēlo gan objektu, gan fonu, līdz ar to veidojas plakans, liekām detaļām pārpilns attēls. Labs tests pirms kāda objekta fotografēšanas ir aiztaisīt vienu aci un tad paskatīties uz to, ko bija vēlme iemūžināt. Varbūt nav vērts?

 

Kustība

Ja objektam pieiet pietiekami tuvu, ar to vien nepietiek labam attēlam. Svarīgi to neparādīt statisku, it īpaši, ja modelis ir dzīvs. Ja cilvēks fotografējoties stāv kā mietu norijis, tad fotogrāfijā viņš tieši tāds arī izskatīsies. Nepieciešams modeli mazliet izkustināt – apsēdināt, likt paskraidīt (būs ar sārtākiem vaigiem), sasmīdināt.

Dinamiskuma radīšanai vispiemērotākā ir objekta kustības attēlošana, bet to nav vienkārši izdarīt. Kustības dinamika galvenokārt izpaužas objekta atsevišķu daļu stāvokļa novietojumā. Viena un tā pati kustība, piemēram, skriešana, kas fotografēta sērijveidā vairākos kadros pēc kārtas, atšķiras savā dinamiskumā tieši ar skrējēja kāju attēlojumu kadrā. Vienā kadrā kājas attēlotas tā, ka rosina domāt par skrējēja ātrumu, otrā – par to, ka viņš tūlīt paklups.

Kustības efekta attēlošanai izmantojami vēl divi paņēmieni. Viens – kameru turot statiski, ļauj objektam kadrā kustēties, un tas fotogrāfijā atainojas kā izsmērētas kustības efekts. Otrs – kameru virzot līdzi kustīgam objektam, panāk asu objektu uz izsmērēta fona. Jāpiebilst, ka šādu kadru iegūšanai nepieciešama pieredze un ne visas kameras nodrošina šādu efektu iegūšanu. Īpaši pieredzējuši fotogrāfi, izmantojot visus trīs kustības efektu paņēmienus vienlaikus, rada patiesi kustīgu attēlu.

 

Kompozīcijas efekti

Papildus var izmantot fotogrāfijas kompozicionālos paņēmienus. Viens no būtiskākajiem elementiem noteiktas virzības attēlošanai ir kadra formāta izvēle. Atšķirībā no platfilmas 6x6 cm formāta šaurfilmas 24x36 mm formāts šim mērķim ir ļoti piemērots. Horizontāls kadrējums rada ilūziju par spraigumu horizontālā plaknē, savukārt vertikāls formāts aicina domāt augšupejoši. Kvadrāta formāts ir visai statisks un garlaicīgiem sižetiem nav piemērots.

Neatkarīgi no kadra formāta dinamikas radīšanai piemērotas nosacītās līnijas, ko rada fotografējamā objekta un/vai fona detaļu izvietojums kadrā. Attēlojiet tās diagonālā kompozīcijā, un daļa kadra garlaicības būs novērsta. Uzskatāmākās diagonāles kadrā ir līnijas perspektīvā, piemēram, ceļš, kas aizvijas tālumā.

Vadoties pēc mūžseniem kompozīcijas likumiem, vienkāršākais paņēmiens, kā izvairīties no statiska kadra, ir atmest domu, ka galveno objektu vajadzētu novietot kadra centrā, bet iekadrēt to kadra zelta griezumā.

 

Rakursu maiņa

Fotogrāfiju var padarīt dzīvāku, mainot pierasto fotografēšanas punktu jeb rakursu. Pietupjoties vai fotografējot no augstākas vietas, attēlotie objekti izskatās citādāki, nekā pierasts ikdienā. Tas rada interesantākas, neparastākas noskaņas attēlu. Dažreiz pat līdz nepazīšanai citādāku, tādēļ pārāk aizrauties ar īpaši zemu vai augstu rakursu meklējumiem nevajadzētu, sevišķi fotografējot ar platleņķa objektīviem. Ticamības efekts fotogrāfijā tomēr jāsaglabā.

 

Odziņa

Visbeidzot, lai uzliktu punktu uz i, fotogrāfijai nebūtu par ļaunu pievienot kādu odziņu, kas ļautu skatītājam pie tās pakavēties mazliet ilgāk, nevis ieraugot nepazīstamas sejas, pāršķirt albuma lappusi. Odziņa, iespējams, ir svarīgākais elements, lai bezcerīgu kadru padarītu baudāmu.

Taču katram sižetam, katram objektam vai modelim ir sava odziņa, ko nevar vispārīgi nodefinēt – fotogrāfam tā pašam jāsameklē.

Meklējumos iesaistiet papildu objektus – gan fonā, gan priekšplānā, bet tikai tā, lai tie papildinātu, nevis kļūtu par galvenajiem. Izraisiet modeļu sejās emocijas, tās bieži vien ir tā odziņa, ko nevar atrast. Ļaujiet vaļu fantāzijai, - tā atdzīvinās jebkuru fotogrāfiju.

 

Elmārs RUDZĪTIS,

A.F.I. fotogrāfs