Sakaru Pasaule - Žurnāls par
modernām komunikācijām

  
  


Atpakaļ Jaunais numurs Arhīvs Par mums Meklēšana

Svarīgāko notikumu hronoloģija

   

SENIE FAKTI I – 04

 

·       Pirms 170 gadiem, 1834. gada 7. janvārī, Gelnhauzenā dzimis vācu fiziķis Johans Fīlips Reiss. Viņš ļoti sekmīgi mācījās vidusskolā – apguva angļu, franču, itāļu un latīņu valodu. Aizrāvās ar matemātikas un fizikas zinātnēm. Divdesmit gadu vecumā kļuva par skolotāju. 1860. gadā sāka eksperimentus skaņas pārraidīšanai pa vadiem. Konstruēja mikrofonu un telefonu. Šīs ierīces nosauca par muzikālo telefonu un 1861. gada 26. oktobrī Frankfurtē pie Mainas demonstrēja skaņas pārraides. Sliktā mikrofona dēļ pārraides attālums nepārsniedza 100 metrus.

Fīlipu Reisu Vācijā atzina par tālruņa izgudrotāju un izsniedza viņam patentu. Tomēr viņa tālrunis tik stipri kropļoja skaņu, ka cilvēka balsi nevarēja pazīt un tai bija ļoti nepatīkams tembrs. Vācijas Patentu valde pēc divdesmit gadiem atzina, ka F. Reisa tālrunis nav lietojams runas pārraidei.

 

· Pirms 150 gadiem, 1854. gadā, Londonā uzstādīja pirmo nepārvietojamo (stacionāro) pastkastīti. Tā laika pasta direktors bijis ļoti apmierināts un devis rīkojumu ierīkot pastkastītes Londonā arī citās vietās, kur pulcējas cilvēki. Pastkastes iztukšoja pēc noteikta saraksta vairākas reizes dienā. Jāpaskaidro, ka jau pirms 295 gadiem Londonā bija pārvietojamas jeb staigājošās pastkastes – bija izveidots bellmana (zvana vīra) postenis. Pasta resors algoja īpašā apģērbā tērptu pasta ierēdni, kurš pēc pasta iestādes slēgšanas apstaigāja Londonas ielas, laiku pa laikam apstājās un zvanīja. Tam, kurš gribēja nodot savu vēstuli, vajadzēja pasteigties, jo bellmans  ar savu kasti ilgi negaidīja.

Pasta vēsturnieki uzskata, ka pastkastes vēsturei ir jau 350 gadi. 1653. gadā grāfi de Nožāns un de Villaijē no karaļa Ludviķa XIV saņēma atļauju vietējo vēstuļu piegādei Parīzē. Grāfam Villaijē radās ideja izmantot vēstuļu pārsūtīšanai speciālas bandroles. Sūtītājs savu vēstuli ievietoja minētajā bandrolē, uzrakstīja adresi un nosūtīšanas datumu. Parīzes ielās bija uzstādītas pastkastes, kurās vajadzēja iemest pārsūtamo bandroli. Pastkastes iztukšoja trīs reizes dienā – sešos, vienpadsmitos un piecpadsmitos.

Kad Berlīnes pasta koridorā 1766. gadā uzstādīja pirmo pastkasti, publika to apbrīnoja kā lielu un svarīgu jaunievedumu. Tomēr pagāja ilgs laiks, līdz pastkastes 1825. gadā parādījās Berlīnes ielās, Zviedrijā – tikai 1869. gadā.

Nav ziņu, kurā gadā pastkastes parādījās Rīgā (Pēterburgā un Maskavā tās uzstādīja 1848. gadā). Toties ir zināms, ka 1920. gadā Latvijā bija 405 pastkastes, 1930. gadā – 1800, bet 1938. gadā – 2494 (no tām Rīgā – 205, Vidzemē – 831, Kurzemē – 464, Zemgalē – 428, Latgalē – 513 un pie pasta vagoniem – 53). Viena pastkaste vidēji apkalpoja 26,38 kv. km lielu platību ar 782 iedzīvotājiem.

 

· Pirms 145 gadiem, 1859. gada 16. martā, Sverdlovskas guberņā dzimis krievu fiziķis Aleksandrs Popovs. 1895. gada 7. maijā viņš demonstrēja elektromagnētisko svārstību uztvērēju. Bezvadu elektrisko signālu pārraidi (radiotelegrāfu) A. Popovs praktiski lietoja 1899. – 1900. gadā, glābjot bruņukuģi Ģenerāladmirālis Apraksins. Bijušajā Padomju Savienībā A. Popovu uzskatīja par radiofona izgudrotāju, lai gan ar radiofoniju A. Popovs nekad nebija nodarbojies. PSRS 7. maiju atzīmēja kā Radio dienu – visu sakaru nozares darbinieku svētku dienu. Latvijas PSRS Ministru Padome pieņēma lēmumu Mūkusalas ielu nosaukt par A. Popova ielu (viņš gan nekad Rīgā nebija bijis). A. Popova vārdā nosauca arī rūpnīcu Radiotehnika. Taisnības labad Radiotehniku vajadzēja nosaukt radiorūpnieku Ābrama Leibovica vai Aleksandra Apsīša vārdā, jo A. Popovam nebija nekādu nopelnu Radiotehnikas izveidošanā un izaugsmē.

 

· Pirms 130 gadiem, 1874. gada 16. martā, dzimis Antons Frederiks Filips, pazīstamās vācu firmas Philips ilggadējais vadītājs. Philips firmas ražotās radiolampas plaši lietoja Latvijā pagājušā gadsimta 30. gados. It sevišķi lielos apjomos tās lietoja A. Apsītis savā radiorūpnīcā.

 

· Pirms 125 gadiem, 1879. gada 3. martā, Ludzas apriņķī dzimis Vladislavs Kaupužs, ievērojamais Padomju Savienības telegrāfa aparātu konstruktors. Viņš agrā jaunībā devās uz Pēterburgu, strādāja turienes telegrāfā, tad Siemens und Halske rūpnīcā (1922. gadā tā nosaukta revolucionāra Kozicka vārdā) un ātri kļuva par talantīgu izgudrotāju – uzlaboja duplekso Bodo aparātu, pārveidoja Siemens firmas telegrāfa aparātus, lai ar tiem varētu pārraidīt arī krievu alfabēta burtus. Ir saņēmis septiņus patentus. Par viņa darbu Padomju Savienības telegrāfa aparatūras pilnveidošanā plaši rakstīts grāmatā Lielais biedrs Kozickis. Viņa meita Anna daļu tēva arhīva nodeva Lattelekom muzejam. Līdz tam mēs Latvijā neko nezinājām par mūsu tautieša nopelniem.

 

· Pirms 100 gadiem, 1904. gada 17. martā, tika noslēgts līgums par Majoru telefona centrāles būvdarbiem. Tā atradās Jomas ielā 46. Ekspluatācijā nodeva 1904. gada 1. maijā (plašāk lasiet nākamajā SP numurā).

 

 Pirms 100 gadiem, 1904. gada 31. martā, Vecates pagastā dzimis ievērojamais Latvijas elektrosakaru nozares speciālists Augusts Ratnieks (skat. rakstu).

 

· Pirms 85 gadiem, 1919. gada 7. februārī, Holandes pilsētā Eindhovenā Philips firmas inženieris Idzerda (viņa vārdu nav izdevies noskaidrot) demonstrēja runas un mūzikas skaņu pārraidi ar radiofona palīdzību. Daži speciālisti to uzskata par pirmo radioraidījumu Eiropā, bet tas ir apstrīdams, jo Rīgā, Langes kuģu rūpnīcā, atradās radiotelegrāfa centrāle, no kuras 1919. gadā pārraidīja laika ziņas.

 

· Pirms 75 gadiem, 1929. gada 1. februārī, sāka darbus, lai no Rīgas telefona centrāles Audēju ielā 15 pārceltu tālsakaru komutatorus uz Galvenā pasta ēku Aspazijas bulvārī. Tālsakaru centrāle juridisko statusu ieguva 1940. gada 9. septembrī, kad to atdalīja no Rīgas telefona tīkla.

 

·                     Pirms 75 gadiem, 1929. gada 27. martā, nodibināta Latvijas pasta, telegrāfa un telefona darbinieku biedrība kopējai pašpalīdzībai, ar sabiedriski kulturāliem mērķiem. Iniciatoru grupa reģistrēja statūtus 13. martā. 27. martā notika dibināšanas kopsapulce, kurā piedalījās 149 darbinieki, ievēlot pagaidu valdi. Pirmais pilnvarnieku kongress notika 1930. gada 5. un 6. aprīlī. Pirmajā darbības gadā biedru skaits pārsniedza 1000, 1931. – 2026, 1935. – 3724, 1938. – 3878.

     Jaunā biedrība norobežojās no politikas un centās ieturēt valstiski nacionālu virzienu. Jau pirmajā darbības gadā biedrība sāka izdot žurnālu P.T.Dzīve ar uzdevumu apvienot biedrus kulturālam un valstiskam darbam. Biedrības žurnālu izdeva 4200 eksemplāros.

     Biedrības plašās darbības dēļ radās nepieciešamība izveidot reģionālās nodaļas. 1929. gadā tās izveidoja Gulbenē, Talsos, Daugavpilī, Dundagā, Stendē, Kuldīga un Ventspilī. 1930. gadā nodibināja vēl 12 nodaļu, bet 1932. gadā to bija jau 32. Biedrībai bija tūrisma sekcija, sporta organizācija P.T.Sports, kurā ietilpa šaha, basketbola, futbola, galda tenisa, novusa, ūdenssporta, riteņbraucēju u.c. sekcijas. Darbojās arī mednieku sekcija, kulturālā komisija, kas noorganizēja kori, pūtēju orķestri, dramatisko pulciņu, rīkoja lekciju ciklus un citus pasākumus. Bija izveidots pašpalīdzības un bēru fonds. No pašpalīdzības fonda izsniedza neatmaksājamus pabalstus. Juridiskās palīdzības sniegšanai pensiju un civildienesta lietās algoja advokātu.

     Biedrībai Ķemeros bija atpūtas nams. Biedrība apmaksāja arī ceļazīmes uz Ķemeru sanatoriju (1937. gadā - 54 biedriem). Atpūtas mītnes bija arī visās Latvijas lielākajās pilsētās. Centrālās valdes atpūtas mītni Rīgā 1937. gadā apmeklēja 623 provinces biedri. Rosīgi darbojās arī filatēlistu, fotoamatieru sekcija un skautu vienība.

     Centrālās valdes bilance 1938. gada 1. janvārī uzrādīja aktīvā un pasīvā Ls 121 876, 24. Budžets 1937. gadā bija Ls 29 886.  Žurnāla P.T.Dzīve budžets Ls 17 830.  Biedrību slēdza 1940. gada rudenī. 

 

 

·                     Pirms 10 gadiem, 1994. gada 14. janvārī, viesnīcā Hotel de Rome parakstīts TILTS Communications un Latvijas valdības sadarbības līgums par Latvijas telefona tīkla modernizāciju.

 

 

 
Design and programming by Anton Alexandrov - 2001