Vai Visums ir hologramma?
Hologram Basic
Trīsdimensiju
hologrāfijas jeb eksponātu dubultnieki ir ne vien vizuāli
efektīvs reklāmas triks starptautiskās augsto tehnoloģiju
izstādēs, bet arī daudzās nozarēs iecienīts
dizaina elements. Hologrammas izmanto gan īpatnējos 3D mākslas
darbos, gan video un TV sistēmās, gan sporta precēs un
apģērbos, gan modernās lidmašīnās un auto.
Hologrammas lieto aizvien plašāk, un mēs esam raduši
tās uztvert kā kaut ko košu, spīdīgu, acij
tīkamu. Tomēr šoreiz palūkosimies uz hologrammu
dziļāko būtību un to, cik daudz fantastiska par tām
atklājuši zinātnieki gadu desmitiem ilgos pētījumos.
Kas
ir hologramma?
Hologramma
ir attēls, kas radīts ar lāzera stara palīdzību.
Tas ļauj saglabāt trīsdimensiju informāciju par hologrammas
oriģinālu. Ar vienu vienīgu baltas gaismas avotu attēls
tiek reproducēts un parādās 3D veidā tieši
tāpat kā oriģināls. Attēls var projicēties
dziļi hologrammas iekšpusē vai arī it kā karāties
no tās laukā. Nav iespējams nokopēt un attēlot
šos unikālos vizuālos efektus, tiem ir arī ļoti
spēcīgi drošības risinājumi un brenda
aizsardzība.
Hologrammas
pirmsākumi meklējami jau 1947. gadā, kad Deniss Gabors
saņēma Nobela prēmiju par interferences raksta teoriju.
Pēc šīs teorijas katrs viļņa galotnes raksts satur
pilnīgu informāciju par tā oriģinālo avotu un šo
informāciju var saglabāt uz filmas un pavairot. Tāpēc to
sauc par hologrammu. Hologrāfija ir vienīgais vizuālais
informācijas ieraksta un atskaņošanas process, kas spēj
ierakstīt trīsdimensiju pasauli divu dimensiju ieraksta vidē un
atskaņot/reproducēt oriģinālo objektu vai ainu kā
trīsdimensiju attēlu.
Kā sazinās atomu daļiņas?
1982.
gadā Parīzes universitātes zinātnieki fiziķa
Alēna Aspekta (Alain Aspect) vadībā veica vienu no
svarīgākajiem 20. gadsimta eksperimentiem. Viņi atklāja, ka
noteiktos apstākļos tādas atoma daļiņas kā
elektroni spēj pēkšņi sazināties cita ar citu
neatkarīgi no attāluma, kas tās šķir. Nav
svarīgi, vai tās atrodas 10 pēdu vai 10 miljardu jūdžu
attālumā. Turklāt katra daļiņa, šķiet, zina,
ko dara kāda cita. Problemātiski ir vienīgi tas, ka
šāda teorija satricina Einšteina tēzi par to, ka
nekāda sazināšanās nav iespējama ātrāk par
gaismas ātrumu.
Tomēr
citi zinātnieki nāca klajā ar vēl
radikālākām teorijām. Piemēram, Londonas
universitātes zinātnieks fiziķis Deivids Boms (David Bohm)
uzskata, ka Aspekta atklājumi nozīmē, ka objektīvā
realitāte vispār neeksistē, neraugoties uz tās
acīmredzamo materialitāti, Visums ir milzīga hologramma ar
daudzām smalki izstrādātām detaļām. Lai saprastu,
kādēļ Boms izteicis šādu biedējošu
apgalvojumu, nedaudz jāiedziļinās hologrammas
būtībā.
Īstenībā
hologramma ir trīsdimensiju fotogrāfija, kura izveidota ar
lāzera palīdzību. Lai radītu hologrammu,
fotografējamais objekts vispirms tiek it kā izpeldināts lāzera
stara gaismā. Tad otrs lāzera stars izveidojas no pirmā stara
atstarotās gaismas, un izveidotais interferences raksts (vieta, kur abi
lāzeru stari savienojas) tiek fiksēts uz filmas. Kad filma tiek
attīstīta, redzams it kā nenozīmīgs gaismas virpulis
un tumšas līnijas. Toties tad, kad šo attīstīto filmu
apgaismo ar citu lāzera staru, kļūst redzams
oriģinālā objekta trīsdimensiju attēls.
Šādu
attēlu trīs dimensijas tomēr nav vienīgā
nozīmīgā hologrammu īpašība. Ja, piemēram,
rozes hologramma tiek sadalīta uz pusēm un pēc tam apgaismota ar
lāzera staru, katra no pusēm tomēr izskatīsies kā
vesels rozes zieds. Pat, ja attēls tiktu sadalīts vēl
sīkākās daļiņās, katra no tām joprojām saglabātu
informāciju par veselu oriģinālo objektu un to arī
attēlotu, - tikai mazāku.
Boms
uzskata, ka atomu daļiņas spēj saglabāt kontaktu cita ar
citu (neatkarīgi no attāluma!) nevis tāpēc, ka tās
sūta cita citai mistiskus signālus, bet gan tāpēc, ka to
atšķirtība (tātad - arī attālums) ir iluzora.
Viņš uzskata, ka realitātes dziļākajā līmenī
šīs daļiņas nevis eksistē neatkarīgi, bet ir
tā paša bāzes elementa paplašinājumi.
Lai
palīdzētu labāk izprast šo teoriju, Boms piedāvā
šādu piemēru. Iedomājieties akvāriju, kurā peld
zivs. Iedomājieties arī, ka nevarat akvāriju aplūkot
tieši, bet jūsu priekšstatu par to veido divas televīzijas
kameras, no kurām viena vērsta pret akvārija priekšpusi,
bet otra - pret sāniem. Kad skatāties abos televizora monitoros,
varat pieņemt, ka zivis, kas redzamas uz katra ekrāna, ir divas
dažādas būtnes. Turklāt, tā kā kameras
uzstādītas dažādos leņķos, arī abi
attēli nedaudz atšķiras. Turpinot vērot zivis abos
ekrānos, gribot negribot nonāksit pie secinājuma, ka tās ir
kaut kādā veidā saistītas. Brīžiem pat
šķiet, ka abas zivis atdarina viena otras kustības un pat
sazinās (bet īstenībā taču ir tikai viena zivs!).
Tieši tas pats, pēc Boma domām, notiek arī ar atoma
daļiņām Aspekta eksperimentā.
Boms
uzskata, ka savienojums starp atomu daļiņām, kura ātrums
pārsniedz gaismas ātrumu, īstenībā atklāj, ka
eksistē dziļāks realitātes līmenis, kurš mums ir
noslēpums. Tā ir daudz sarežģītāka dimensija
nekā mums zināmās, un to var salīdzināt ar
minēto akvārija efektu. Mēs aplūkojam objektus kā
atomu daļiņas, kas atdalītas cita no citas, jo redzam tikai
daļiņu no realitātes. Tā kā fiziskajā
realitātē viss sastāv no šiem eidoloniem, arī
pats Visums ir projekcija jeb hologramma.
Turklāt
bez tā mistiskās dabas hologrāfiskajam Visumam būtu
raksturīgas arī citas šokējošas
īpašības. Ja atoma daļiņu acīmredzamais
sadalījums ir iluzors, tas nozīmē, ka dziļākā
realitātes līmenī visas lietas Visumā ir savstarpēji
saistītas.
Kosmiskā
noliktava
Elektroni
cilvēka smadzeņu oglekļa atomā ir saistīti ar atoma
daļiņām, no kurām sastāv ikviens lasis, kas peld,
ikviena sirds, kas pukst, un ikviena zvaigzne, kas mirdz debesīs.
Hologrāfiskajā
Visumā pat laiks un telpa vairs nevar tikt uzskatīti par pamatelementiem,
jo tāda koncepcija kā atrašanās vieta pārstāj
eksistēt, ja Visumā faktiski nekas nav atdalīts no
kopējā veseluma. Laiks un trīsdimensiju telpa, gluži
tāpat kā zivs attēli televizora ekrānā, ir
uzskatāma par šīs dziļākās lietu
kārtības projekciju.
Dziļākajā
līmenī arī pati realitāte ir kas līdzīgs
superhologrammai, kur pagātne, tagadne un nākotne eksistē
vienlaikus. Pieņemot, ka superhologramma ir matrica, kas devusi dzīvību visam, kas atrodas Visumā,
tā var radīt arī jebkuru iespējamo matērijas un
enerģijas konfigurāciju, - no sniegpārsliņas līdz
kvazāram, no zilā vaļa līdz gamma stariem. Tas ir kas
līdzīgs kosmiskajai noliktavai.
Smadzeņu
hologrammas
Boms
nav vienīgais zinātnieks, kurš mēģinājis
pierādīt, ka Visums ir hologramma. Veicot neatkarīgus
pētījumus smadzeņu izpētē, Stendfordas
universitātes neirofiziologs Karls Pribrams (Karl Pribram) arī
pārliecinājās par realitātes hologrāfisko dabu.
Pribramu
pie hologrāfijas modeļa noveda sarežģītā
mīkla par to, kā un kur smadzenēs glabājas atmiņas.
Gadu desmitiem daudzi pētījumi rādīja, ka atmiņas
drīzāk ir nevis koncentrētas kādā īpašā
vietā, bet izkliedētas pa visām smadzenēm.
20.
gadsimta 60. gados Pribrams pieņēma hologrāfijas koncepciju un
atklāja, ka viņš ir atradis izskaidrojumu, kuru ilgus gadus
meklējuši smadzeņu pētnieki. Pribrams uzskata, ka
atmiņas nav iekodētas neironos vai nelielās neironu kopās,
bet gan nervu impulsu rakstos, kuri izplatīti pa visām smadzenēm
tādā pašā veidā kā lāzera staru raksti
krustām šķērsām iezīmē visu filmas laukumu,
kas satur hologrāfisku attēlu. Citiem vārdiem sakot, Pribrams
uzskata, ka pašas smadzenes ir hologramma.
Pribrama
teorija izskaidro arī, kā cilvēka smadzenes var saglabāt
tik daudz atmiņu tik mazā platībā.
Aprēķināts, ka cilvēka smadzenēm ir spēja atcerēties
aptuveni 10 miljardu informācijas bitu vidēji ilga mūža
laikā, kas ir apmēram tāds pats informācijas apjoms,
kādu satur pieci Britu enciklopēdijas sējumi.
Cilvēka
spēja ātri izvēlēties vajadzīgo informāciju no
milzīgā atmiņu apjoma kļūst saprotamāka, ja
pieņem, ka smadzenes funkcionē pēc hologrāfiskiem
principiem. Ja kāds jautā, kas jums ienāk prātā,
dzirdot vārdu zebra, jums nav neveikli jāšķirsta
savi atmiņas faili, līdz nonākat pie pēdējā
alfabēta burta. Bez liekas minstināšanās jūs
zināt, ka zebra ir svītrains zirgu dzimtas dzīvnieks, kura
dzimtene ir Āfrika. Turklāt jebkura informācijas vienība
spēj nekavējoties korelēt ar kādu citu, un arī
šī īpašība ir raksturīga hologrammai.
Atmiņas
saglabāšana nav vienīgā neirofizioloģiskā
mīkla, kuru izskaidro Pribrama hologrāfiskais smadzeņu modelis.
Viņš radis atbildi arī uz jautājumu, kā smadzenes
spēj iztulkot daudzo frekvenču gūzmu, kuru tās saņem
ar maņu orgānu palīdzību (piemēram, gaismas vai
skaņas frekvences), radot konkrētu sajūtu pasauli. Lieliskas
frekvenču kodēšanas un dekodēšanas spējas
piemīt arī hologrammai.
Tomēr
vissatraucošākais Pribrama hologrāfiskā smadzeņu
modeļa aspekts atklājas, ja to apvieno ar Boma teoriju. Ja mūsu
konkrētā pasaule ir tikai sekundāra realitāte un viss, kas
tajā atrodas un notiek, ir tikai hologrāfisks frekvenču
jūklis, ja smadzenes arī ir hologramma, kas izvēlas vienīgi
dažas frekvences no šī jūkļa un matemātiski
pārveido tās uztveramās sajūtās, kas gan notiek ar
objektīvo realitāti?! Pavisam vienkārši sakot, tā neeksistē.
Šī
šokējošā jaunā realitātes aina, kura radusies
Boma un Pribrama uzskatu sintēzē, tiek dēvēta par
hologrāfisko paradigmu. Lai gan daudzi zinātnieki uztver to visai
skeptiski, netrūkst arī dedzīgu atbalstītāju. Aizvien
pieaug to pētnieku rindas, kas tic, ka tas varētu būt
visprecīzākais realitātes modelis, kādu līdz šim
izstrādājusi zinātne. Vēl vairāk, - daļa
zinātnieku pat uzskata, ka šī teorija varētu līdzēt
atrisināt dažas mistērijas un pat paranormālās
parādības (to skaitā telepātiju), kuras līdz šim
nevienam nav izdevies izskaidrot.
Sieviete vai aizvēsturisks rāpulis
Reiz psihoterapeitam Grofam bijusi
kāda paciente, kura pēkšņi jutusies pārliecināta,
ka viņas identitāte ir mainījusies, pārtopot par
aizvēsturiska milzu rāpuļa mātīti. Šīs halucinācijas
laikā viņa ne tikai ļoti detalizēti aprakstījusi, ko
sajūt, iemiesojoties šādā veidolā, bet arī
pastāstījusi, ka šīs sugas tēviņam
pārošanās stadijā galvas sānos parādās
krāsainas zvīņas. Vispārsteidzošākais bija, ka
šai sievietei nebija nekādu iepriekšēju zināšanu
par šādām tēmām, un, kā vēlāk
noskaidrojās sarunā ar zoologiem, visi viņas apraksti
atbilduši patiesībai. Tomēr doktora Grofa praksē šis
nav bijis unikāls gadījums. Pētījumos viņš
izmeklējis pacientus, kuri identificējušies ar gandrīz vai
visām evolūcijas procesa sugām. Viņš pētījis
arī pacientus, kuri bijuši vāji izglītoti vai pat
analfabēti un pēkšņi sākuši detalizēti
aprakstīt Zoroastras bēru tradīcijas vai ainas no hinduistu
mitoloģijas. Citi savukārt devuši visai pārliecinošas
atskaites par ārpusķermeņa ceļojumiem, nākotnes
ainām vai savu dzīvi iepriekšējās inkarnācijas
laikā.
Lai
gan tradicionālā zinātne nespēj izskaidrot
līdzīgus notikumus, šādi eksperimenti kļūst
aizvien pārliecinošāki, ja pieņem, ka realitāte ir
tikai hologrāfiska projekcija vai tīrs audekls, kas gaida, lai
mēs uzzīmētu uz tā jebkuru ainu, ko vēlamies.
Pēc interneta materiāliem sagatavoja
Gunta KĻAVIŅA
Trīsdimensiju hologrāfijas jeb eksponātu dubultnieki ir ne vien vizuāli efektīvs reklāmas triks starptautiskās augsto tehnoloģiju izstādēs, bet arī daudzās nozarēs iecienīts dizaina elements. Hologrammas izmanto gan īpatnējos 3D mākslas darbos, gan video un TV sistēmās, gan sporta precēs un apģērbos, gan modernās lidmašīnās un auto. Hologrammas lieto aizvien plašāk, un mēs esam raduši tās uztvert kā kaut ko košu, spīdīgu, acij tīkamu. Tomēr šoreiz palūkosimies uz hologrammu dziļāko būtību un to, cik daudz fantastiska par tām atklājuši zinātnieki gadu desmitiem ilgos pētījumos.
Kas ir hologramma?
Hologramma ir attēls, kas radīts ar lāzera stara palīdzību. Tas ļauj saglabāt trīsdimensiju informāciju par hologrammas oriģinālu. Ar vienu vienīgu baltas gaismas avotu attēls tiek reproducēts un parādās 3D veidā tieši tāpat kā oriģināls. Attēls var projicēties dziļi hologrammas iekšpusē vai arī it kā karāties no tās laukā. Nav iespējams nokopēt un attēlot šos unikālos vizuālos efektus, tiem ir arī ļoti spēcīgi drošības risinājumi un brenda aizsardzība.
Hologrammas pirmsākumi meklējami jau 1947. gadā, kad Deniss Gabors saņēma Nobela prēmiju par interferences raksta teoriju. Pēc šīs teorijas katrs viļņa galotnes raksts satur pilnīgu informāciju par tā oriģinālo avotu un šo informāciju var saglabāt uz filmas un pavairot. Tāpēc to sauc par hologrammu. Hologrāfija ir vienīgais vizuālais informācijas ieraksta un atskaņošanas process, kas spēj ierakstīt trīsdimensiju pasauli divu dimensiju ieraksta vidē un atskaņot/reproducēt oriģinālo objektu vai ainu kā trīsdimensiju attēlu.
Kā sazinās atomu daļiņas?
1982. gadā Parīzes universitātes zinātnieki fiziķa Alēna Aspekta (Alain Aspect) vadībā veica vienu no svarīgākajiem 20. gadsimta eksperimentiem. Viņi atklāja, ka noteiktos apstākļos tādas atoma daļiņas kā elektroni spēj pēkšņi sazināties cita ar citu neatkarīgi no attāluma, kas tās šķir. Nav svarīgi, vai tās atrodas 10 pēdu vai 10 miljardu jūdžu attālumā. Turklāt katra daļiņa, šķiet, zina, ko dara kāda cita. Problemātiski ir vienīgi tas, ka šāda teorija satricina Einšteina tēzi par to, ka nekāda sazināšanās nav iespējama ātrāk par gaismas ātrumu.
Tomēr citi zinātnieki nāca klajā ar vēl radikālākām teorijām. Piemēram, Londonas universitātes zinātnieks fiziķis Deivids Boms (David Bohm) uzskata, ka Aspekta atklājumi nozīmē, ka objektīvā realitāte vispār neeksistē, neraugoties uz tās acīmredzamo materialitāti, Visums ir milzīga hologramma ar daudzām smalki izstrādātām detaļām. Lai saprastu, kādēļ Boms izteicis šādu biedējošu apgalvojumu, nedaudz jāiedziļinās hologrammas būtībā.
Īstenībā hologramma ir trīsdimensiju fotogrāfija, kura izveidota ar lāzera palīdzību. Lai radītu hologrammu, fotografējamais objekts vispirms tiek it kā izpeldināts lāzera stara gaismā. Tad otrs lāzera stars izveidojas no pirmā stara atstarotās gaismas, un izveidotais interferences raksts (vieta, kur abi lāzeru stari savienojas) tiek fiksēts uz filmas. Kad filma tiek attīstīta, redzams it kā nenozīmīgs gaismas virpulis un tumšas līnijas. Toties tad, kad šo attīstīto filmu apgaismo ar citu lāzera staru, kļūst redzams oriģinālā objekta trīsdimensiju attēls.
Šādu attēlu trīs dimensijas tomēr nav vienīgā nozīmīgā hologrammu īpašība. Ja, piemēram, rozes hologramma tiek sadalīta uz pusēm un pēc tam apgaismota ar lāzera staru, katra no pusēm tomēr izskatīsies kā vesels rozes zieds. Pat, ja attēls tiktu sadalīts vēl sīkākās daļiņās, katra no tām joprojām saglabātu informāciju par veselu oriģinālo objektu un to arī attēlotu, - tikai mazāku.
Boms uzskata, ka atomu daļiņas spēj saglabāt kontaktu cita ar citu (neatkarīgi no attāluma!) nevis tāpēc, ka tās sūta cita citai mistiskus signālus, bet gan tāpēc, ka to atšķirtība (tātad - arī attālums) ir iluzora. Viņš uzskata, ka realitātes dziļākajā līmenī šīs daļiņas nevis eksistē neatkarīgi, bet ir tā paša bāzes elementa paplašinājumi.
Lai palīdzētu labāk izprast šo teoriju, Boms piedāvā šādu piemēru. Iedomājieties akvāriju, kurā peld zivs. Iedomājieties arī, ka nevarat akvāriju aplūkot tieši, bet jūsu priekšstatu par to veido divas televīzijas kameras, no kurām viena vērsta pret akvārija priekšpusi, bet otra - pret sāniem. Kad skatāties abos televizora monitoros, varat pieņemt, ka zivis, kas redzamas uz katra ekrāna, ir divas dažādas būtnes. Turklāt, tā kā kameras uzstādītas dažādos leņķos, arī abi attēli nedaudz atšķiras. Turpinot vērot zivis abos ekrānos, gribot negribot nonāksit pie secinājuma, ka tās ir kaut kādā veidā saistītas. Brīžiem pat šķiet, ka abas zivis atdarina viena otras kustības un pat sazinās (bet īstenībā taču ir tikai viena zivs!). Tieši tas pats, pēc Boma domām, notiek arī ar atoma daļiņām Aspekta eksperimentā.
Boms uzskata, ka savienojums starp atomu daļiņām, kura ātrums pārsniedz gaismas ātrumu, īstenībā atklāj, ka eksistē dziļāks realitātes līmenis, kurš mums ir noslēpums. Tā ir daudz sarežģītāka dimensija nekā mums zināmās, un to var salīdzināt ar minēto akvārija efektu. Mēs aplūkojam objektus kā atomu daļiņas, kas atdalītas cita no citas, jo redzam tikai daļiņu no realitātes. Tā kā fiziskajā realitātē viss sastāv no šiem eidoloniem, arī pats Visums ir projekcija jeb hologramma.
Turklāt bez tā mistiskās dabas hologrāfiskajam Visumam būtu raksturīgas arī citas šokējošas īpašības. Ja atoma daļiņu acīmredzamais sadalījums ir iluzors, tas nozīmē, ka dziļākā realitātes līmenī visas lietas Visumā ir savstarpēji saistītas.
Kosmiskā noliktava
Elektroni cilvēka smadzeņu oglekļa atomā ir saistīti ar atoma daļiņām, no kurām sastāv ikviens lasis, kas peld, ikviena sirds, kas pukst, un ikviena zvaigzne, kas mirdz debesīs.
Hologrāfiskajā Visumā pat laiks un telpa vairs nevar tikt uzskatīti par pamatelementiem, jo tāda koncepcija kā atrašanās vieta pārstāj eksistēt, ja Visumā faktiski nekas nav atdalīts no kopējā veseluma. Laiks un trīsdimensiju telpa, gluži tāpat kā zivs attēli televizora ekrānā, ir uzskatāma par šīs dziļākās lietu kārtības projekciju.
Dziļākajā līmenī arī pati realitāte ir kas līdzīgs superhologrammai, kur pagātne, tagadne un nākotne eksistē vienlaikus. Pieņemot, ka superhologramma ir matrica, kas devusi dzīvību visam, kas atrodas Visumā, tā var radīt arī jebkuru iespējamo matērijas un enerģijas konfigurāciju, - no sniegpārsliņas līdz kvazāram, no zilā vaļa līdz gamma stariem. Tas ir kas līdzīgs kosmiskajai noliktavai.
Smadzeņu hologrammas
Boms nav vienīgais zinātnieks, kurš mēģinājis pierādīt, ka Visums ir hologramma. Veicot neatkarīgus pētījumus smadzeņu izpētē, Stendfordas universitātes neirofiziologs Karls Pribrams (Karl Pribram) arī pārliecinājās par realitātes hologrāfisko dabu.
Pribramu pie hologrāfijas modeļa noveda sarežģītā mīkla par to, kā un kur smadzenēs glabājas atmiņas. Gadu desmitiem daudzi pētījumi rādīja, ka atmiņas drīzāk ir nevis koncentrētas kādā īpašā vietā, bet izkliedētas pa visām smadzenēm.
20. gadsimta 60. gados Pribrams pieņēma hologrāfijas koncepciju un atklāja, ka viņš ir atradis izskaidrojumu, kuru ilgus gadus meklējuši smadzeņu pētnieki. Pribrams uzskata, ka atmiņas nav iekodētas neironos vai nelielās neironu kopās, bet gan nervu impulsu rakstos, kuri izplatīti pa visām smadzenēm tādā pašā veidā kā lāzera staru raksti krustām šķērsām iezīmē visu filmas laukumu, kas satur hologrāfisku attēlu. Citiem vārdiem sakot, Pribrams uzskata, ka pašas smadzenes ir hologramma.
Pribrama teorija izskaidro arī, kā cilvēka smadzenes var saglabāt tik daudz atmiņu tik mazā platībā. Aprēķināts, ka cilvēka smadzenēm ir spēja atcerēties aptuveni 10 miljardu informācijas bitu vidēji ilga mūža laikā, kas ir apmēram tāds pats informācijas apjoms, kādu satur pieci Britu enciklopēdijas sējumi.
Cilvēka spēja ātri izvēlēties vajadzīgo informāciju no milzīgā atmiņu apjoma kļūst saprotamāka, ja pieņem, ka smadzenes funkcionē pēc hologrāfiskiem principiem. Ja kāds jautā, kas jums ienāk prātā, dzirdot vārdu zebra, jums nav neveikli jāšķirsta savi atmiņas faili, līdz nonākat pie pēdējā alfabēta burta. Bez liekas minstināšanās jūs zināt, ka zebra ir svītrains zirgu dzimtas dzīvnieks, kura dzimtene ir Āfrika. Turklāt jebkura informācijas vienība spēj nekavējoties korelēt ar kādu citu, un arī šī īpašība ir raksturīga hologrammai.
Atmiņas saglabāšana nav vienīgā neirofizioloģiskā mīkla, kuru izskaidro Pribrama hologrāfiskais smadzeņu modelis. Viņš radis atbildi arī uz jautājumu, kā smadzenes spēj iztulkot daudzo frekvenču gūzmu, kuru tās saņem ar maņu orgānu palīdzību (piemēram, gaismas vai skaņas frekvences), radot konkrētu sajūtu pasauli. Lieliskas frekvenču kodēšanas un dekodēšanas spējas piemīt arī hologrammai.
Tomēr vissatraucošākais Pribrama hologrāfiskā smadzeņu modeļa aspekts atklājas, ja to apvieno ar Boma teoriju. Ja mūsu konkrētā pasaule ir tikai sekundāra realitāte un viss, kas tajā atrodas un notiek, ir tikai hologrāfisks frekvenču jūklis, ja smadzenes arī ir hologramma, kas izvēlas vienīgi dažas frekvences no šī jūkļa un matemātiski pārveido tās uztveramās sajūtās, kas gan notiek ar objektīvo realitāti?! Pavisam vienkārši sakot, tā neeksistē.
Šī šokējošā jaunā realitātes aina, kura radusies Boma un Pribrama uzskatu sintēzē, tiek dēvēta par hologrāfisko paradigmu. Lai gan daudzi zinātnieki uztver to visai skeptiski, netrūkst arī dedzīgu atbalstītāju. Aizvien pieaug to pētnieku rindas, kas tic, ka tas varētu būt visprecīzākais realitātes modelis, kādu līdz šim izstrādājusi zinātne. Vēl vairāk, - daļa zinātnieku pat uzskata, ka šī teorija varētu līdzēt atrisināt dažas mistērijas un pat paranormālās parādības (to skaitā telepātiju), kuras līdz šim nevienam nav izdevies izskaidrot.
Sieviete vai aizvēsturisks rāpulis
Reiz psihoterapeitam Grofam bijusi kāda paciente, kura pēkšņi jutusies pārliecināta, ka viņas identitāte ir mainījusies, pārtopot par aizvēsturiska milzu rāpuļa mātīti. Šīs halucinācijas laikā viņa ne tikai ļoti detalizēti aprakstījusi, ko sajūt, iemiesojoties šādā veidolā, bet arī pastāstījusi, ka šīs sugas tēviņam pārošanās stadijā galvas sānos parādās krāsainas zvīņas. Vispārsteidzošākais bija, ka šai sievietei nebija nekādu iepriekšēju zināšanu par šādām tēmām, un, kā vēlāk noskaidrojās sarunā ar zoologiem, visi viņas apraksti atbilduši patiesībai. Tomēr doktora Grofa praksē šis nav bijis unikāls gadījums. Pētījumos viņš izmeklējis pacientus, kuri identificējušies ar gandrīz vai visām evolūcijas procesa sugām. Viņš pētījis arī pacientus, kuri bijuši vāji izglītoti vai pat analfabēti un pēkšņi sākuši detalizēti aprakstīt Zoroastras bēru tradīcijas vai ainas no hinduistu mitoloģijas. Citi savukārt devuši visai pārliecinošas atskaites par ārpusķermeņa ceļojumiem, nākotnes ainām vai savu dzīvi iepriekšējās inkarnācijas laikā.
Lai gan tradicionālā zinātne nespēj izskaidrot līdzīgus notikumus, šādi eksperimenti kļūst aizvien pārliecinošāki, ja pieņem, ka realitāte ir tikai hologrāfiska projekcija vai tīrs audekls, kas gaida, lai mēs uzzīmētu uz tā jebkuru ainu, ko vēlamies.
Pēc interneta materiāliem sagatavoja
Gunta KĻAVIŅA