Tanzānijā, kur ziloņi taurē un telefoni zvana

 (Nobeigums. Sākums SP’1-2004)

 

Operatoru centrs Tanzānijā atklāts, šobrīd tas apkalpo vairāk nekā 1000 zvanu dienā un ir ieņēmis nozīmīgu vietu klientu apkalpošanā. Baibas Paegles un Daces Zaveles projekti veiksmīgi pabeigti, un viņas atgriezušās Latvijā. Bet Tanzānijas Telekomā vēl ilgi atcerēsies divas baltās sievietes, kas iepazīstināja vietējos ar biznesa stratēģiju latviešu gaumē. Sakaru Pasaule piedāvā vēl dažus iespaidus no Baibas PAEGLES Tanzānijas dienasgrāmatas.

 

 

Eksotiska ...veselības aprūpe

Eksotika paliek eksotika, nodomāju brīdī, kad cilvēku pārbāztajā poliklīnikas priekštelpā man pārbauda redzi vairāku desmitu liecinieku klātbūtnē. Mums ar Daci gan jautājumu par lasītprasmi neuzdeva, toties, pārbaudot redzi analfabētiem, eksotika ir vēl šokējošāka: māsiņa rāda pirkstus, arvien samazinot distanci līdz pacientam.

Pārbaudi gan esam izturējušas, bet viss velti, - mums ar Daci neizsniedz vietējās braukšanas tiesības, jo Latvija neesot attiecīgajos Tanzānijas Ceļu policijas sarakstos. Kad saku, lai dod informāciju, kādā formā jābūt apliecinājumam no Latvijas, Tanzānijas veselības aizsardzības departamentā iestājas vairāku dienu apjukums (grūtības ģeogrāfijā vai kāda amatpersona gaida kukuli?). Varot braukt arī bez tiesībām, bet tas nav ilgtermiņa risinājums, lai gan no policista varot atpirkties ar 5000-10000 Tsh (USD 5-10)...

Pārsteidzošs kontrasts vērojams maksas klīnikā, kur izdarīju malārijas testu: telpas plašas un tīras, apmeklētāju ļoti maz un pakalpojums itin labi organizēts. Procedūra maksā mazāk par latu. Šāds savlaicīgs tests ir ļoti svarīgs, jo malārijas pirmās pazīmes sakrīt ar gripas vai saaukstēšanās simptomiem, manā gadījumā tā izskatījās kā pārkaršana pludmalē.

No slimībām un arī laikus nesaņemtās palīdzības dēļ Tanzānijā mirst daudz cilvēku. Tanzānijas Radio pirmā programma katru dienu pulksten 11.00 lasa reģistrēto mirušo vārdus. Pārvietošanās iespējas pa valsti ir stipri ierobežotas, tāpēc šis lasījums tautā ir visai populārs.

 

Projekts - piektā epizode   

Reģionālais klientu apkalpošanas centru (KAC) vadības pasākums notiek Tanzānijas lielākās elektroenerģijas pilsētas mācību centrā Morogoro, kas atrodas ap 200 km attālumā no Dāresalāmas. Tāda sajūta, ka no manis un Daces sagaida brīnumainus trikus, baušļus vai formulu, kā labāk pārveidot uzņēmuma dzīvi. Klientu apkalpošanas stratēģijas mūsu izpratnē te nav, bet tāpēc vien nejūtamies izmisušas, jo 158 000 klientu ir salīdzinoši nedaudz un operatoru centram jākļūst par apkalpošanas kanālu ar daudzām funkcijām. Izdarīt iespējams ļoti daudz, visvairāk IT. Direktors Halids Šehzads (Khalid Shehzad) no ASV (ar indiāņu asinīm) ir vadības komandas svaigākais jaunpienācējs – strādā tikai pirmo nedēļu. TTCL ir arī jauns galvenais izpilddirektors - holandietis Hanss Vagenārs (Hans Wagenaar). Ikdienā ciešāk strādājam ar Tīkla direktoru Dougu Hulbertu (saucam viņu vienkārši par Dāgu), Personāla vadības direktoru Noelu Makkenziju, komercdirektoru Krisu Fūtu, pārsvarā ar angļiem. Lieliska starptautiska komanda. Dāgs ir neapšaubāma lokomotīve ar nopietnu pieredzi, ātru reakciju un drosmi lēmumu pieņemšanā, viņam ir ass prāts un stratēģiska domāšana. Neraugoties uz samērā autoritatīvo vadības stilu, viņa personības cilvēciskā pievilcība ir gluži vai magnētiska.

Vietējiem kolēģiem, kurus ievelkam savā projektā, iespīdas acis, un cilvēki ir atsaucīgi, lai gan neslēpj, ka pārmaiņas notiekot pārāk ātri. Mums visiem ir ambīcijas uztaisīt labāku operatoru centru nekā visu cildinātajam mobilajam operatoram CelTel.

 

Mikumi nacionālais parks

Tanzānijas trešais lielākais nacionālais parks Mikumi atrodas tikai stundas brauciena attālumā no Morogoro. Rīta gaisma un tuvējo kalnu gaiss jau Morogoro patīkami pārsteidz. Augus varu tikai aprakstīt, jo nosaukumus nezinu. Piemēram, iedomājieties vēl nesalapojušu ozolu ar vijolīšu pušķīšiem zaros vai krūmus ar ceriņu lapām, lielo puķu zirņu ziediem un flokšu krāsām. Kaktusi tik diži, ka galva jāatliec, lai saskatītu galotni. Daudzi Latvijā ieceļojušie eksotiskie istabas augi te redzami dzīvžogos, apmalēs vai lielu koku izskatā.

Klejojot pa dabas parku, gadījās arī situācijas, kad vēderā sāka lēkāt milzu taureņi, bet pašas sastingām kā pārakmeņojušās: ziloņu tēviņš draudīgi pagriežas pret mums kā satiksmes regulētājs, iespaidīgi notaurējas, ļauj šķērsot ceļu savai kundzei ar mazuli, tad arī pats iebrien dzeltenajā kūlā. Ziloņi gan te ir salīdzinoši nelieli, dižāki eksemplāri sastopami augstienē, kur vairāk zaļas zāles. Tomēr arī šiem nav ieteicams nākt tuvāk par pārdesmit metriem. 

Žirafes tik graciozas un samērīgas šajos milzīgajos plašumos! Visapkārt lēkā antilopes, gazeles un visādas citādas kazas. Bifeļi kā draudīgas govis pagriež ragainās galvas pret mašīnu, bet zebrām esam pie pakaļas vārda tiešākajā nozīmē, jo, mums tuvojoties, zebras pagriežas mukšanas pozā. Starp citu, zebru baltās un melnās krāsas joslas ieprogrammētas tā, ka nodrošina ideālu termoregulēšanas mehānismu, uzturot pareizo saules starojuma devu.

Pa savannu skraida smieklīgas cūkas, astes augstu uzcēlušas, - gluži kā mazi zirdziņi. Ūdenī laiskojas behemoti un krokodili, koku ēnā - pērtiķi, pīles, zosis, lijas un sekretārputni. Septiņas lauvas kā baravikas snauž zem koka, pavisam tuvu. Gar acīm ņirb tāda gaļas pārmērība, ka lauvas, labi paēdušas, žāvājas un izskatās, ka, izņemot zobu bakstāmo, tām ne par ko citu nav intereses. No mašīnas izkāpt gan neviens neuzdrošinās, jo lauvai tāds žests varētu asociēties ar gaļas konservu bundžas atvēršanu. Parka dzīvnieki izskatās veselīgi un brangi, tomēr tie netiek baroti papildus, izraktas vienīgi dažas jaunas ūdenskrātuves.

 

Projekts - sestā epizode

Notiek projektu prezentācijas un praktiskie vingrinājumi svahili valodā. Nevaru apgalvot, ka darbiniekus vadītu spēcīga motivācija un iedvesma, bet uz vadītāja Šambo jautājumiem visi atbild draudzīgā korī, pa laikam ceļ rokas un ir diezgan aktīvi jautātāji. Pēc atmosfēras spriežot, trenere Agnese un Šambo ar apmācību tiek galā labi.

Visumā prezentētāji ir ļoti atraktīvi, ar teicamām skolotāja dotībām. Liekas, ka Zidi iepriekšējā dzīvē bijis sludinātājs - šīs izteiksmīgās pauzes, atkārtojumi, runas temps un ritms! Cilvēkus nav grūti izprovocēt uz aktivitāti, skābo un vienaldzīgo seju kļūst aizvien mazāk.  

 

Zanzibāra - cita dimensija

Pāris stundu ilgo braucienu ar kuģīti diezgan pamatīgi plānojām, laikus savācām informāciju un pieteicāmies gan viesnīcā, gan auto nomā. Pasu kontrole - gluži kā iebraucot citā valstī. Neviens tā arī nepaskaidro, kāpēc Zanzibārai ir īpašs administratīvais statuss. Izsenis sala pazīstama kā lielākā vergu tirdzniecības vai - mūsdienu izpratnē - vairumtirdzniecības un pārdošanas kanālu sadales vieta, garšvielu dārzu un zilo lagūnu sala. Par bijušo spožumu atgādina vecpilsētas nu jau nolaistās ēkas un vērienīgais pārtikas produktu tirgus bijušo vergu tirgus plaču vietā.

Nomāt auto noteikti ir izdevīgāk un lētāk, nekā braukt ar taksi, nemaz nerunājot par brīvības izjūtu. Tiesa, pirmo reizi Āfrikā pie džipa stūres, braucot pa ceļa neierasto pusi kopā ar visai raibu kompāniju - kājāmgājējiem, ēzeļiem, velosipēdistiem -, brīvības izjūta nemaz nešķiet tik reāla. Visapkārt taurē, klaigā, mauj. Uhh! Mugura slapja!

Beidzot tiekam laukā no pēdējā priekšpilsētas ciemata uz lielceļa. Palmu birzis mijas ar neizbrienamu krūmāju brikšņiem, kleķa būdeles - ar tomātu un banānu dārziem. Braucam uz salas austrumu krastu, ceļš patīkami tukšs, pat neviens mērkaķis nepārskrien pāri. Bet ilgi nav lemts baudīt svētlaimi. Ik pa brīdim parādās armijas kolonnas. Gluži kā Ādažu poligonā.

Sākam bažīties, vai tik ar eksotiku nebūsim pārsālījušas, jo ceļš jau pārgājis bezceļā - baltas smiltis starp palmām. Braucam kā pa kāpu zonu. Un tad TAS parādās. Okeāns! Tik pasakainās lagūnas krāsās, ka to priekšā nobāl visperfektākā atklātnīte vai fotogrāfija. Gaismas un krāsu simfonija. Asaras acīs. Kā var būt kaut kas tik skaists!

Klāt arī viesnīca. Mājīgas mājiņas ar trim numuriem katrā, iekšējo dārzu, baseinu, moskītu tīkliem virs gultām (nesaprotu, kāpēc Latvijā vasarās nelietojam šos ērtos tīklus, jo odu mums ir pat vairāk nekā Tanzānijā!), silto ūdeni, terasēm un laipnu personālu. Sajūta, ka esam atkūlušās līdz paradīzei.      

Agrs rīts, bēgums. Nemaz nepieļauju domu, ka varētu neredzēt zemūdens valstību, tāpēc pilnīgi mierīgi ielaižos avantūrā un atsaucos vietējam piedāvājumam, kas dempingo viesnīcas niršanas pakalpojumu, jo sola īstu zvejnieku laivu.

Zemūdens kāpostdārzi. Mūsu pavadonis izrāda ar nelieliem mietiņiem pie grunts piespraustus ūdenzāļu čemurus, kas izkārtoti gluži kā burkāndobes. Bēguma laikā, kad ūdens kāpostlaukā ir vairs tikai kādi 20 cm, sievietes tur ņemas, čubina, ravē. Pēc mēnešiem trim var novākt ražu: to izžāvē, sastampā maisos un pārdod japāņu uzpircējiem. Bēguma laikā daudzi ciemata iedzīvotāji iet kā uz darbu, - vāc sūkļus un jūras zāles matraču pildījumam, bērni urķē laukā no caurumiem krevetes un citu dzīvu radību. Vispārēja vākšanas kampaņa.

Beidzot ienirstu ūdenī, nē, - citā dimensijā. Dzirdu tikai savu elpu, grūti neiekliegties no pārsteiguma. Gluži cits efekts, nekā skatoties zemūdens pasauli National Geographic kanālā, - izstiepju roku un gandrīz vai pieskaros garām peldošajām zivīm un ūdenszāļu matiem. Fantastiskās krāsas lāsmo žilbinošos saules staros, kas ietriecas kristāldzidrajā ūdenī. Garām pašapzinīgi aizplīvo un aši aizzib lielas un mazas, svītrainas un pumpainas, smaidīgas un dusmīgas, bailīgas un ļoti drošas zivis. Sarkaniem lāsumiem mirdz jūras zvaigznes, rozā smadzenēm līdzīgi pūpēži tup kā celmi, iedobes pilnas ar adatainiem ežiem, visādi sūkļi un sūcekņi, sprausloņi un šlerbenāji, mati un šņores, - viss vijas un tinas, līgojas un mirdz. Roka tā vien stiepjas pieskarties, noglāstīt, bet augs pēkšņi atdzīvojas, reaģē uz pieskārienu un atveras kā zieds. Pēc stundas zemūdens pasaulē pārņem tāda ekstāze, ka iemetu laivā pleznas un elpošanas cauruli, atstājot tikai brilles, ienirstu, aizturot elpu, - tā var vēl dziļāk. Sapnis, ļoti skaists sapnis. Tikai tad, kad sāk mesties vēsi drebuļi, liekas gana. Lieliska sajūta!     

 

Projekts - septītā epizode

Puse operatoru atlasīta. Gandrīz visi vecumā no 25 līdz 30. Dažreiz gan intervijās uzvēdīja pilnīga bezcerība, jo netrūka ne degunus nokārušu pesimistu, ne ambiciozu stulbeņu, ne pārbijušos, no galvas frāzes iezubrījušo. Visi jau laikam šādās reizēs gribam izskatīties labāki, nekā esam, un to grūti nepamanīt, lai kādā krāsā tava seja vai kādā valodā tu runā. Tāpēc aizkustinājumā biju gatava mesties ap kaklu tam, kas saprot, grib zināt un ir gatavs kaut ko mainīt. Reģionu vadītāji gan parūca, ka esot aplasījusi viņu labākos puišus, bet patiesībā viņi saprot, kāpēc cilvēki piesakās uz operatoru vietām. Vairumam no šiem zēniem tas būs tikai sākums karjerai. 

Intervētāju komanda arī ir gana eksotiska: kolorītais Zidi, Greisa no Personāla daļas, kas ik pa brīdim ar lodeni pakasa savu uz visu nedēļu iestīvināto copi un nemitīgi ēd cepumus, un es kā baltā māte pa vidu. Tomēr mūsu vērtējumā valda liela vienprātība, un darbs rit raiti. Patīkami pārsteidz vienkāršā novērtējuma sistēma, jo tikai jāsaliek punkti sešās kategorijās un jāparakstās zem kopsavilkuma tabulas. Nekādi mokoši interviju pārskati!

Nedēļa veltīta ārējo pretendentu intervijām. Piecpadsmit katru dienu. Kopā būšu intervējusi gandrīz simt pretendentu, tāpēc man ir radies diezgan skaidrs priekšstats par Tanzānijas jauno cilvēku dzīvi un vērtību sistēmu. Ir tādi, par kuriem sirds līksmo, arī tādi, kurus gribas izmest pēc piecām minūtēm. Netrūkst TTCL darbinieku bērnu, iespējams, būs aizvainotie. Tomēr nevaram atļauties dot atlaides, jo no 245 ārējo pretendentu pieteikumiem jāatlasa tikai seši, tiem pievienojas arī seši no kompānijā strādājošajiem. Tā nu izskatās, ka mans pirmais iesaukums būs īsts Dream Team. 

Darba dienas rītu kantorī iesāku ar Latvijas preses apskatu, tāpēc šad tad iedomāju, kā Lattelekom varētu noritēt ikgadējais struktūru pārzīmēšanas maratons. Interesanti, neliegšos. Bet neizsakāmi labāk jūtos vērotāja, nevis dalībnieka lomā. Laikam likumsakarīgi, jo spēlēju šīs pašas spēlītes citā smilšukastē, lai gan arī uz visai īsu laiku.

 

Masaji

Mūsu miesassargam Filipo ir jauks smaids ar bedrītēm vaigos. Viņam trūkst apakšējā priekšzoba, kas masaju zēniem tiek izrauts iesvētību ceremonijā. Tātad Filipo ir pilngadīgs.  

Vēl esmu uzzinājusi, ka masaji laiku (pulksteni) sāk skaitīt no saules lēkta, nevis no pusnakts, tā ka, sarunājot tikšanās laiku ar vietējiem, var nošaut diezgan šķībi.

Vienkāršo cilvēku dzīve ārpus pilsētas šokē ar nabadzību. Krūmāji mijas ar sakņu dārziņiem. Lēzeni, brūni pakalni līdz pašam apvārsnim ar retiem zaļu stādījumu (pārsvarā - ananasu) akcentiem. Cilvēki mitinās neiedomājami mazās būdelēs, reti var redzēt apgaismotu mītni.   

Tomēr Arušas apkārtnes ainava nav nospiedoši drūma. Košs papildinājums - masaju sarkanie apmetņi uz gaišu govju un kazu fona, retas sētas vai kleķa būdas ar salmu jumtiem. Pieminēšanas vērti ir milzīgie baobabi, kuri izdaiļo kalnu nogāzes gluži kā dižozoli Latviju.

 

Projekts - astotā epizode

Nedēļa skrien vēja ātrumā. Mūsu Dream Team mācās priekšzīmīgi - aktīvi, neparasti atvērti un dabiski, pat bērnišķīgi atsaucīgi un, kā jau tas piedien sākumā, ļoti motivēti. Prieks strādāt. Veidojas labs kolektīvs, ārkārtīgi interesanti vērot tik dažādo personību pozicionēšanos kolektīvā, laikam jau to sauc par grupas dinamiku. Ģedovščinas draudu, šķiet, nav, jo aktīvie jaunpienācēji nav nekādi švakmaņi. Mūsu Zanzibāras princis Omārs, kā mēs ar Daci viņu saucam, bezpalīdzīgi kaujas ar miegu nodarbību laikā. Zanzibāras iedzīvotāji ir ekstrēmākie musulmanisma tradīciju kopēji, bet grupas lielākā daļa ik pa brīdim atļaujas pajokot par stingrajām tradīcijām. Par reliģisko tēmu es turu muti.     

Protams, jaunais operatoru centra kolektīvs nemaz nenojauš, kā mums jāplēšas ar arodbiedrību, lai noslēgtu pastāvīgu darba līgumu ar ārējiem darbiniekiem. Stulbumam šai pasaulē nav ne robežu, ne nacionalitātes, šī tēma nav pat pelnījusi manus komentārus. Mūsu septiņu jauno darbinieku dēļ viss top menedžments šonedēļ zaudē labu tiesu sava darba laika un enerģijas, sitoties ap arodbiedrības līderu cietpaurību. Nepiekāpšos ne soli.

 

Ekstrēmā braukšana         

Ceļa segums ir pat ļoti labs, tikai ar šauru apmali un grāvi abās pusēs. Mazliet atgādina mūsu Vidzemes šoseju. Šoferis dažbrīd komentē braukšanas stilu un uzvedības noteikumus. Visšausmīgāk braucot somālieši, kas smagos kravas auto stūrējot pa ceļa vidu stipri nekaunīgā manierē, bīstami ignorējot vieglākus auto. Drusku uzlīņā lietus, jo braucam kalnu virzienā. Ja uz asfalta tiek sarkanīgi brūnā augsne un uzlīst, tad ceļš daudz neatšķiroties no Latvijas ceļiem kailsalā. Ikviens te cenšas braukt gaismā, jo pēc sešiem ir melna tumsa un lietus laikā braukšana patiesi kļūst ekstrēma.           

 

ANO novērotājs

Divu dienu konferences laikā gan darba grupās, gan kokteiļu vakarā lieliski izpaužas kolēģu raksturi, brīžiem jūtos kā ANO novērotājs, tāpēc neformālajā daļā ilgi neuzkavējos, jo negribas bojāt vietējiem vakaru kā vienīgajai baltajai un pievākt to lielo uzmanības daļu, ko parasti veltī mums ar Daci. Nākošajā dienā gan daudzi pieklājības pēc apjautājas, kāpēc nepaliku uz dejām. Atbildu, ka tas jau tik un tā nemainītu attiecību 1: 10. Tas tik būtu skats, ja es tur 70 melno vīru barā lēkātu pa pļaviņu!

 

Manjāras ezerparka vilinājums

Pēc konferences pilnā mērā izmantojām iespēju nedēļas nogali pavadīt Arušas apkārtnē. Kilometrus simt no Arušas atrodas Lake Manjare nacionālais parks (pavisam Tanzānijā to ir 11), tāpēc par izvēli nav ko lauzīt galvu. Gaidītie lieti zemi vēl nav skāruši, un pakalnos, laukos un krūmājā dominē dzeltenā, brūnā un rudā krāsa, bet ūdens tuvumu iezīmē priecīgi zaļš akcents. Parks atrodas tādā kā krāterī - bļodā: vidū Manjare ezers, no kalnu gredzena izplūst pazemes ūdeņi, kas spēj uzturēt mežu un krūmāju pie zaļās dzīvības.

Babuīnu pērtiķi nepievērš nekādu uzmanību pa bedraino grants ceļu garām braucošajām mašīnām un dzīvo rokas stiepiena attālumā. Bailīgāki ir velveta pērtiķīši un retāk sastopamie zilspalvainie pērtiķi. Nu jau spēju atšķirt impalu no Tomsona antilopes un žirafes vairs nešķiet bīstamas pat dažu metru attālumā. Žirafe ir Tanzānijas valsts simbols, tāpēc mūsu pavadonis nebeidz vien cildināt dzīvnieka draudzīgo dabu. Kā gan tā var sagremot tos dzelkšņainos zarus ar ērkšķiem vismaz zobu bakstāmā garumā!? Izrādās, ka žirafes nemaz neēd dzelkšņus, bet ar kustīgo un garo mēli veikli nobrauc arī pavisam sīkās krūmu lapas, gari izstieptais dzīvnieka purns pasargā no acu traumām. Ziloņi te staigā kā vistas pa dārzu.

 

Projekts - devītā epizode

Tarifu līdzsvarošana beidzas ar klientiem izsūtītiem kļūdainiem rēķiniem, par ieņēmumiem atbildīgie direktori plēš matus un alkst asiņu. Un tas viss tikai neuzmanības dēļ testa failu pārbaudē. Banāli. Situācija jāglābj Klientu apkalpošanas daļai, precīzāk, operatoru centra darbiniekiem. Nekā patīkama, tomēr tā ir jaunās struktūrvienības iespēja izturēt ugunskristības, pierādot gatavību runāt ar klientu arī šādā situācijā. Jāpaziņo klientiem ne tikai par samazinātajiem starptautiskajiem tarifiem, bet jāpavēsta arī, ka nepareizi aprēķinātā maksa par sarunu minūtēm tiks pieskaitīta nākamā mēneša rēķinam. Operatori ir entuziasma un lielas misijas motivēti. Arī es varu justies kā Žanna d’Arka.

Operatoru centra komandai no šī brīža ir arī otrs pārraugs – mans labi sen noskatītais Ali no IT daļas. Puisis ir gudrs un apķērīgs, īsts zelta gabals, tas, ka gadījies arī ļoti izskatīgs, ir tīrā nejaušība. Ar tādiem kā Ali, Ābeliem un Elizabetēm šai kompānijā var izdarīt ļoti daudz. Zidi prieku un apmierinājumu komentē savā tēlainajā manierē: - Beidzot klientu apkalpošanā ir atgriezusies (vai kādreiz vispār bijusi, nezinu) motivācija, esmu neizsakāmi laimīgs par to. - Rokas, protams, pret debesīm. Arī mēs ar Daci jūtas neslēpjam - atlasītā komanda pārspēj gaidīto. 

 

Paradīzes pludmale

Braucam uz Pangani, kārtējo paradīzes pludmali nieka 300 km no Dāresalāmas. Attāluma mērvienība šeit ir stunda, dažreiz pat diena, nevis kilometrs. Pēdējie 50 km ceļa neatpaliktu, piemēram, no rallija Parīze - Dakāra posmiem. Upei tomēr tiekam pāri ar prāmi, nesen bijis lietus, un nekādi brasli nespīd. Asākam kontrastam - Štrausa valšu un polku ritmi, efekts neatkārtojams. Beidzot caur džungļiem parādās okeāns, mēness gaismā liedagā redzami simtiem skrejošu, baltu krabju. Palmu birzs šalc gandrīz kā Jūrmalas priežu mežs, liedaga smilts tikpat maiga. Liekas, mūžīgi varētu lasīt gliemežvākus, vārtīties smiltīs, peldēt siltajā ūdenī, ēst krabjus un vēzīšus. Skaidrs, ka vismaz katrai piektajai viesnīcai nosaukumā ir vārds Paradise. Kur nu vēl trāpīgāk!